Kas notiks Latvijā?

Tikmēr akcents uz nacionālpatriotiskajiem jautājumiem ļauj izvērtēt gan līdz šim darīto, gan turpmāk iespējamo jaunajā vēsturiskajā situācijā uz ES un NATO sliekšņa. Starppartiju “skaistumkonkursā” par vēlētāju simpātijām, šķiet, izvēršas īsta sacensība – “Jaunais laiks” daudzina savas bažas par konkurentu maskētu promaskavismu, bet Tautas partijas ārlietu ministrs ceļ priekšā vēl nebijušas tēzes par minoritāšu konvencijas ratifikāciju kombinācijā ar okupācijas seku novērtējumu.

Tiesa gan, ja faktoloģiski vērtē, kļūst skaidrs, ka līdz šim ne iepriekšējā valdībā, ne arī jau otrajā Saeimas sasaukumā nekas daudz vēsturiskā izvērtējuma un tā seku atzīšanas jomā nav paveikts. Protams, var jau būt, ka dalība ES rada jaunas iespējas. Taču tad tiešām būtu pēdējais laiks, pretējā gadījumā šāda politika sāks līdzināties Hamleta tēva garam, reizi pa reizei parādoties, kad jāprasa pagātnes pārestību atriebšana, un tad atkal pazūdot veļu miglā, atstājot jebkuram krievam vai komunistu pēctecim neziņu, vai sevi arī pieskaitīt pie “okupācijas sekām”.

Attiecībā uz izglītības reformu mazākumtautību skolās “Jaunais laiks” var pat klusībā priecāties – būt pie varas pēdējos mēnešos līdz reformas praktiskai realizācijai būtu daudz nepatīkamāk, nekā būt opozīcijā. Tad vienmēr var atrast ko kritizēt – ja ne draudus par politikas maiņu, tad individuālo pieeju reformas ieviešanā. Tikmēr, lai kādiem līdzekļiem fiziski panāktu trīs piektdaļu mācību priekšmetu latviskošanu, tas jau vēl ne par procentu nevairo galveno mērķi – šajās skolās to skolotājiem, vecākiem un pašiem skolēniem ja ne atbalstīt, tad vismaz pieņemt un saprast jēgu, kāpēc tas tiek darīts.

Šai kontekstā pagājušajā nedēļā iznāca dzirdēt divu kādreizēju tautfrontiešu gandrīz identiskas noskaņas – pirmkārt, tagad gandrīz kā toreiz esot sajūta, kad viena fronte cīnās pret otru. Otrkārt, toreiz nacionālisti tomēr devušies pie vispārliecinātākajiem interiem, lai skaidrotu un censtos pārliecināt par pretējo. Tagad nez vai par ko tādu varam runāt.

Latvijas Pirmajai partijai vēl politiskās gaismas gadu attālums līdz pašpasludinātajam mērķim, kad nebūs partijas pēc nacionālā dalījuma, un nelatviešiem nebūs jāizvēlas tikai starp postkomunistiskajiem un kreisajiem. Ar pārbēdzējiem piecīšiem priekš tā būs par maz. Tikmēr Tautas Saskaņas partijas atbalsts Emša valdībai, protams, var kļūt par neizceļamu enkuru. Tautapartijietis Rihards Pīks uz jautājumu, kas notiks, ja kreisie par atbalstu nākamajā būtiskajā balsojumā, piemēram, par budžetu, prasīs kādu savu interešu punkta atbalstīšanu, atbild tieši – tad šī valdība krīt. Tas, vai šāda nostāja būs arī visai viņa partijai, nākotnē būs vienīgais kritērijs, lai noteiktu, vai “Jaunā laika” bubuļi ap saskaņiešu interešu realizāciju par tautpartijiešu un arī zaļzemnieku varas interešu cenu ir pamatoti. Tieši tāpat kā TSP tests būs jebkurš viņu atbalstītās jauntapušās koalīcijas koruptīvais darījums, vai, vispār, jebkuras nozares konkrētu problēmu šaubīgi risinājumi, ko saskaņas labad šie korupcijas apkarošanas un labklājības atbalstītāji atstās bez pretenzijām.

Visbeidzot, būtu gaužām skaisti, ja līdzās tam visam varnešiem atliktu laika un prāta veidot ikdienas stabilu un racionālu valsts sociālo, ekonomisko un tiesisko attīstību. Jo tas, īstenībā, ir visgrūtākais.