Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.11.2019.
 

"Pieminekļu nemieru" mācības

Ārlietas

10.05.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Pēc tam, kad Rīgā 9.maijs aizritējis relatīvi mierīgi, salīdzinot ar nesenajiem notikumiem Tallinā, un pēc tam, kad Saeimas vairākums šodien nonācis līdz atbalsta deklarācijas Igaunijai pieņemšanai, būtu jāmēģina izdarīt secinājumi par mācībām, kas gūtas pēdējo nedēļu notikumos. Versija šajā virzienā bija arī vakardienas raidījums "Kas notiek Latvijā?".

Attiecībā uz publiskajiem pasākumiem iekšlietu ministra akcents ir uz pretēju pasākumu neatļaušanu vienlaikus un vienuviet. Teorētiski jau skan pareizi, taču praksē ne pirmo gadu Latvijā mētājamies ap likuma grozījumiem par šo tēmu, un nav pārliecības, ka, pirmkārt, var tiesiski pamatoti reglamentēt, kuriem ļaut, bet kuriem neļaut, un, otrkārt, vai aizliegumiem nesekos tiesu prāvas par nesamērīgiem ierobežojumiem. Jāatzīmē, ka tuvākais pārbaudījums par jaunāko sapulču, piketu un mītiņu likuma grozījumu interpretācijām teorijā un praksē sagaidāms jau pavisam drīz – praida jeb homoseksuāļu pasākumos. Kuros, līdzīgi kā leģionāru piemiņas dienas un 9.maija pasākumus, diametrāli pretēji uzskati būs vēl daudzus, ja ne ļoti daudzus gadus, lai par kādu vienošanos vai sapratni nerunātu.

Taču šī fiziskā pasākumu regulēšana ir virspusējība, ja nav pienācīgas uzmanības tam, kas un kāpēc šajos pasākumos piedalās. Kamēr tie ir nedaudzi radikāļi, vai neagresīvi noskaņoti pretēju uzskatu cilvēki, policijas darbs ir, primitīvi runājot, viņus norobežot un pieskatīt. Taču policejiskums nez vai var būt galvenais līdzeklis nepieļaut masveidīgākus un agresīvākus pasākumus. Tas jau ir arī politikas jautājums.

Par Igaunijas valstiskās politikas pareizību pēc "bronzas kareivja" epopejas nu ilgu laiku varēs šaubīties – lai kā bija gribēts, iznāca tā, kā iznāca. Ciniski runājot, igauņi zināmā mērā ir palīdzējuši Latvijai, rādot piemēru, kā vajag un kā nevajag darīt. Protams, tas ir arī piemērs, kas var notikt uz ielām, kas ir pavisam citāda "palīdzība".

Bet tas var būt arī brīdinājums, cik tālu iet nedrīkst. Visos variantos, daudz ātrāka un konsekventāka varēja būt Latvijas valsts, tai skaitā parlamenta reakcija par vardarbību un, jo īpaši, Krievijas lomu šajos notikumos. Tagad Latvijas politiķi atrunājas ar paziņojumiem un publiski neizpaužamu praktisko palīdzību Igaunijai nemieru likvidēšanā izpildvaras līmenī, taču skaidrs, ka tas nevar aizstāt publisku visaptverošu politisku atbalstu. Grūti nepiekrist, ka šis, uz Latvijai gan ārēji, gan iekšēji tik aktuālā robežlīguma fona ir uzskatāms pārbaudījums par ārpolitiskajām konsekvencēm.

Tā novērtējumam gan vajadzīgs laiks. Bet tikmēr politiskās konsekvences Latvijas valdošajiem politiķiem pienāktos stingrāk noteikt arī par pašmāju valstiskajiem, nacionālpatriotiskajiem, integrācijas un visādi citādi nosaucamajiem principiem kontekstā ar pretēju sabiedrības daļu uzskatiem. Gan par 9.maiju līdzās 8.maija piemiņas dienas statusam, gan par 16.martu. Jo arvien vēl mainīgās un nereti izvairīgās nostājas par ar šiem datumiem saistītajiem vēstures jautājumiem tikai vairo strīdus, kuri, kā nu ļoti uzskatāmi esam pārliecinājušies, var turpināties arī uz ielām.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Ārlietas  

     Kas notiek ap pieminekļiem Tallinā un Rīgā?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: