Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.11.2019.
 

Valsts valoda kā mērķis un līdzeklis, bremze un stimuls

Valoda, integrācija

05.06.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 3
Lai gan masu medijos šī tēma nav izpelnījusies diez ko lielu publicitāti un debates, tomēr strīdi par mācību valodu regulējumu augstākās izglītības likuma projektā un par valodas prasību pastiprināšanu dažādās profesijās – tie šobrīd ir jautājumi par vairākām ļoti svarīgām lietām ilgtermiņā. Gan par latvietības nostiprināšanu, gan par Latvijas ilgtermiņa attīstību starptautiskā konkurencē, gan par ekonomikas efektivitāti. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debates uzskatāmi rādīja, cik plašs ir problēmu loks. Pamatjautājums ir – vai politizētā polemika nebremzēs vai nekropļos šo problēmu risināšanu?

Jauns Augstākās izglītības likums, neapšaubāmi, ir jau sen nepieciešams daudzu jautājumu reglamentēšanai. Tomēr to piesaukt kā argumentu projekta virzīšanai, ja par valodas jautājumu ir principiālas šaubas, ir visnotaļ apšaubāmi. Valdības sēdē otrdien panāktais it kā kompromiss patiesībā tā arī nesniedz atbildes, kādus mērķus tad īsti gribam sasniegt augstākajā izglītībā un ar kādiem līdzekļiem. Deklarētā internacionalizācija tiek ierobežota gan studējošo, gan mācībspēku līmenī. Jo, piemēram, runāt par tulku izmantošanu ārvalstu lektoriem, ir lāpīšanās. Publiskajos dokumentos un izteikumos nav atrodami uzstādījumi, vai 10% krievu valodā studējošo, par ko ir vislielākās kaislības, šobrīd tiek vērtēts kā daudz vai maz, un kādas valodu proporcijas vēlamas turpmāk, attiecīgi to veicinot no valsts puses, īpaši valsts augstskolās. Nav vērtēts, ka ārzemnieki Latvijas augstskolās, no visām debespusēm kopā, ir tikai 1%, un nav definēts, vai ir uzstādījums šo skaitli palielināt, un par cik, un kā. Nav analizēts, ciktāl Latvijā ir vajadzība piesaistīt, un cik daudz, uz pastāvīgu darbu ārzemju mācībspēkus.

Uz šī fona vēl un vēlreiz jāatgriežas pie jautājuma, kur ir robeža, ciktāl valodas jautājums ir risināms vidējā un cik – augstākajā izglītībā, un ciktāl valsts valodas lomu var stiprināt, arī nebremzējot citu valodu paralēlu izmantošanu, bet vienkārši uzturot latviešu valodas un latviskuma lomu arī nelatviski studējošo mācību procesā.

Par Krievijas ietekmi runājot, par ko satraucas tēvzemieši, šķiet, vairāk būtu jārunā nevis par vietējām augstskolām, bet par Krievijas augstskolu filiāļu atvēršanu Latvijā. Tai pat laikā, nez vai būtu tik noteikti noraidāms, ka ārzemju studentu piesaistē būtu jāorientējas tikai uz rietumiem. To diktē gan darba tirgus, gan ģeogrāfija, turklāt, arvien biežāk dzirdot to, ka latviešu jaunieši nezina krievu valodu un tādējādi kļūst nekonkurētspējīgi darba tirgū, arī šāda internacionalizācija nāktu par labu pašiem latviešiem, un, kamēr izglītības eksports dotu ieguvumus, kaitējuma latviešu valodai nebūtu.

Līdzīga pamatojumu nepietiekamība vērojama attiecībā uz jauntapušo profesiju sarakstu, kam tiek noteiktas valsts valodas zināšanu prasības. Neapšaubāmi, ja ir palielinājies sūdzību skaits par pakalpojumiem valsts valodā, tad šajās sfērās prasības ir jānosaka, ja tādu nav, vai jāpaaugstina. Tomēr rodas šaubas, vai patērētāju pretenzijas ir attiecībā uz katru no pāris simtiem profesiju klasifikatorā minētajiem arodiem. Ja nav, tad tas ir tikai pieņēmums, ar ko var satracināt ekonomiku, izraisot protestu, nevis sapratni, un radīt vai nu masveida sodus un darbinieku trūkumu, tādējādi vēl pasliktinot pakalpojumu kvalitāti vai pieejamību, vai masveida likumpārkāpumus, ko valsts nespēj novērst. Īpaši, ja prasību paaugstināšanai neseko valsts aktivitātes arī valsts valodas apguves veicināšanai.

Augstākās izglītības likums vēlreiz tiks skatīts valdībā, pēc tam Saeimā. Profesiju saraksta grozījumi vēl tikai gaida savu kārtu valdībā, un ir vēl laiks spriest un diskutēt. Neapšaubāmi, valsts valoda ir jāstiprina. Īpaši jau Latvijā, kur pamatnācijas valoda ir krietni sliktākā situācijā nekā praktiski jebkur Eiropā. Tas ir pamatmērķis un vispār bez diskusijām, ņemot vērā Satversmes 4.pantu, kura būtība liek panākt valsts valodas pienācīgu pieejamību visur un visiem Latvijā. Tomēr šai stiprināšanai būtu jābūt konsekventi argumentētai un jānotiek tajās jomās, kurās ir argumentēts valodas apdraudējums. Izsverot sabalansējumu ar citiem valstiskiem mērķiem. Šajā gadījumā – ar mērķiem par izglītības kvalitāti un stabilitāti darba tirgū. Protams, jūtīgā valodu situācija neļauj realizēt tik brīvu valodu reglamentāciju kā daudzviet aizrobežā, tostarp tuvākajās kaimiņvalstīs, tomēr tas arī nenozīmē, ka vienīgais ceļš šajā nozarē ir cieta nacionālā pozīcija. Arī attiecībā uz dažādu nozaru kvalificēto darbaspēku, par ko nereti runājam, valodu prasību līmenis var kļūt par problēmu, īpaši jau globāli neizbēgami internacionālās nozarēs. Visbeidzot, būtisks jautājums šobrīd, uz šo divu aktuālo projektu fona, ir – ciktāl valsts valodas stiprināšanas līdzekļi vairāk nav jārealizē citās sfērās, piemēram, dažādos kultūras virzienos vai masu medijos.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: