Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.11.2019.
 

Bičkoviča „skeleti” un Saeimas tukšais skapis

Tiesas, tiesībsargs

29.05.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
Ir pamats šaubām par Ivara Bičkoviča kandidatūru Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja amatam. Gan saistībā ar viņa biogrāfiju, gan profesionāli programmatiskajiem aspektiem. Tomēr būtu arī neadekvāti, ja šīs šaubas kļūst par māniju vai saukļiem, jo tad apšaubītāji vai saukļu autori nav ne par matu labāki par aprunāto. Tāds secinājums rodas pēc „Kas notiek Latvijā?” debatēm vakar ar AT esošā un potenciālā vadītāja, tiesnešu, kā arī Saeimas dažādu frakciju deputātu argumentāciju par vai pret Bičkoviča kandidatūru.

Bičkoviča attiecības ar VDK un peripetijas ar tiesas procesu viņa mātes  pilsonības lietā kandidāta atbalstītāji sauc par skeletu skapī, ko pārmēru izbazūnējuši žurnālisti, bet kas nav nekāds kompromats, un vispār jāpaļaujas uz tiesnešu plēnuma atbalsta balsojumu. Tikmēr oponenti saka, ka kauna traipi tie tomēr ir. Patiešām, no juridiskā viedokļa abos gadījumos ir sen spēkā esoši un šobrīd juridiski neapstrīdami tiesas spriedumi, kuros Bičkovičs novērtēts kā nesadarbojies ar VDK un viņa mātes Latvijas pilsonība atzīta par pamatotu. Tomēr ir arī morālā puse, kas nesaraujami saistās ar sabiedrības uzticēšanos.

Sadarbības ar VDK nekonstatēšanas procedūra Latvijā, kā zināms, ir īpašā statusā, jo mūsu valstī nav visas dokumentācijas, kas varētu ļaut novērtēt notikušo. Augstas amatpersonas kontekstā šis faktiski kļūst par politisku jautājumu - Bičkovičs bijis VDK aģentu kartotēkā trīs gadu garumā astoņdesmito gadu vidū, mēģināts vervēt izlūkdienesta darbam, šķiet, tas nav realizējies un arī nekādi sadarbības apliecinājumi vai ziņojumi no viņa puses tiesā nav fiksēti. Vai to postpadomju valstī pēc divdesmit gadiem norakstām vēsturē, vai arī šādām personām neļaujam kāpt pa karjeras kāpnēm? Korupcijas sfērā ir tāds jēdziens – šķietams interešu konflikts. Šajā gadījumā ir kas līdzīgs, tāds šķietams kompromats. Tomēr, no absolūtās teorijas viedokļa nav arī skaidri zināms, vai Latvijas tiesā noskaidrota visa patiesība, vai arī Maskavas arhīvos ir atrodams vēl kas.

Bičkoviča ģimenes pilsonības epopejā, šķiet, vēl būtu vērts noskaidrot detaļas, lai varētu konkrēti vērtēt, kas cik pamatoti ir vai nav spriests. Ja ir argumenti, ka spriedums tapis tiesiski apšaubāmi, tad, protams, šo aspektu arī ir pamats vērtēt, arī morāli. Augstāko amatpersonu vērtēšanā morāle piemērota ļoti atšķirīgi – dažreiz jau piekasīgi, citreiz gandrīz nemaz. Pašreiz ļoti augstā latiņa, kas tiek piemērota pret KNAB priekšnieku, protams, burtiski uzprasās uz jautājumu, vai līdzīgam prasīgumam nebūtu jābūt arī pret citiem – ja ne pašmērķīgi meklējot skeletus skapī, tad tomēr jau uzreiz nepasludinot, ka skapis ir tukšs.

Līdzās biogrāfijai, prasīguma līmenis un konkrētība attiecas uz AT priekšsēdētāja amata kandidāta profesionālajiem potenciālā darba prioritāšu uzstādījumiem un plāniem. Par tiesnešu kadriem un kvalifikāciju, par iekšējo paškontroli un spriedumu kvalitāti, un tā tālāk, un tā joprojām. Vakar TV studijā lielākoties par šiem jautājumiem Bičkoviča kungs runāja vispārīgi. Nav dzirdēta arī lielāka konkrētība pēc viņa vizītēm Saeimā, un tieši tas, droši vien, dod pamatu kritiskiem vērtējumiem par konservatīvismu un stagnatīvismu. Runājot par konkrētību, cenšoties saprast pozīciju, jau pēc raidījuma piemēra pēc pārjautāju Bičkovičam, vai šopavasar tiesu varas likumā Saeimas pieņemtie grozījumi par tiesnešu ētikas komisijas izveidi viņam kā tiesnešu biedrības vadītājam liekas pietiekami. Izrādās, ka nē, jo Latvijā tagad noteikts, ka ētikas komisija tikai dos atzinumus, kamēr, piemēram, Lietuvā ētikas komisija esot visu sūdzību pirmais filtrs, kam var sekot arī disciplinārlieta pret tiesnesi. Tomēr debatēs Bičkovičs šādu savu neapmierinātību jeb vēlmi pēc cita regulējuma nepieminēja. Jautājums paliek, kāpēc – vai lai lieki nekonfliktētu ar politiķiem, vai lai neizsauktu liekus komentārus tiesnešu korpusā, vai vienkārši neveiksmīgas uzstāšanās dēļ.

Un visbeidzot, par politiku un tiesu varas neatkarību. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debates AT priekšsēdētājs Andris Guļāns noslēdza ar ļoti asu tekstu, ko ir vērts citēt pilnībā: „Man šķiet, ka šodien ļoti daudzi ietekmīgi politiskie spēki un personas ļoti gribētu šajā amatā redzēt cilvēku, kuru, iespējams, varētu bīdīt.Es nesaku, ka Bičkoviča kungs ir tāds, kurš viegli pakļausies. Bet man personīgi šķiet, ka šodien ir tāda vēlme, šajā amatā iebīdīt tādu cilvēku, kas viņiem būtu izdevīgs.” Faktiski mājiens par skeletiem pašas Saeimas skapjos. Vēl priekšā nedēļa līdz parlamenta balsojumam - sabiedriskai iztirzāšanai, vērtējumiem, jautājumiem un prasībām gan attiecībā uz kandidātu, gan politiķu vēlmēm.

 



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: