Pirmkārt, par būvniecības cenu. Salīdzinot ar sākotnējām summām kombinācijā ar finanšu piesaistes sadārdzinājumu, kā arī pēc sarunu procesa un kaulēšanās, 135 miljoni relatīvi nav vairs tik kosmiska summa. Tomēr izmaksas, vienalga, pret 40,5 tūkstošiem kvadrātmetru vai 263 tūkstošiem kubikmetru rēķinot, ir visnotaļ iespaidīgas. Profesionālo atzinumu par cenu atbilstību tirgus situācijai sniegusi Latvijas Būvinženieru savienība. Taču dabā šis atzinums ir tieši vienas lappuses apjomā, nesniedzot nekādus argumentus, kas pierādītu minēto tirgus situāciju un neizvēršot plašāk daudzo būvniecības pozīciju izmaksas. Piemēram, darba izmaksas nepilnu desmit latu apmērā par stundu, pat ne par visaugstākās kvalifikācijas darbiem, rada neatbildētus jautājumus. Cenu kontekstā jāpiemin arī „Merka” piedāvājums – ja no juridiskā viedokļa to var un ir krietni argumenti to noraidīt, tad no sabiedriskās uzticamības viedokļa, vienalga, šī cenu atšķirība prasa plašākus vērtējumus. Visbeidzot, paši potenciālie būvnieki – Nacionālo būvnieku apvienība jau, arī vakar „Kas notiek Latvijā?” studijā, izsakās par iespējamu būves izmaksu samazinājumu, ja tiek vienkāršotas konstrukcijas un arhitektoniski konstruktīvie risinājumi. Tomēr visnotaļ ierobežotā laikā notikušajā sarunu procesā, šķiet, nekādi mēģinājumi šādu salētinājumu realizēt nav notikuši, lai gan, piemēram, visvairāk apspriestās fasāžu konstrukciju specifikācijas acīmredzami nodrošina pasūtījumus konkrētiem aizrobežu piegādātājiem.
Otrkārt, par plānojumiem, plāniem un ideju. Nez vai par pārāk neapejamu argumentu pret LNB ēkas būvniecību pēc būtības var uzskatīt detālplānojuma tapšanas procesu vai vēl neatrisinātos transporta jautājumus, jo process šajā jomā notiek un versijas Daugavas kreisā krasta izmantošanas uzlabošanai ir. Virziens par ēkas funkcionālo nepieciešamību ir būtiskāks. Ir gadiem daudzināts fakts, ka LNB līdzšinējā situācija ir katastrofāla, tā ir sadalīta neskaitāmās ēkās un trūkst telpu gan grāmatu glabāšanai, gan pienācīgai apmeklētāju apkalpošanai. Tāpēc jauna LNB ēka ir vajadzīga, lai kā neattīstītos tehnoloģijas. Tomēr tā vēl nav atbilde uz to, kāpēc ir vajadzīgs un cik pamatots ir iecerētais plašais izglītības, kultūras, mākslas un konferenču centrs. Ja LNB direktors apgalvo, ka Gaismas pils plānojums ir pamatots ar starptautiski atzītiem bibliotēku attīstības principiem, tad būtu bijis tikai normāli, ja valdībā, akceptējot jaunās ēkas būvi, tiktu izskatīts šāds jaunās ēkas izmantošanas, apsaimniekošanas plāns, ko daļēji varētu pat saukt par biznesa vai mārketinga plānu. Protams, vēl viens būtiskais aspekts ir idejiskais – Gaismas pils kā simbols. Neapšaubāmi nozīmīgs arguments, kas var atsvērt daļu jautājumu gan par būves dārdzību, gan ambīcijām ēkas izmantošanā. Tomēr tā arī nav atbilde uz visiem jautājumiem.
Treškārt. Sabiedrība par atklātību „Delna” pirms pāris gadiem tika pielīgta no Kultūras ministrijas un tās izveidotā būvniecības organizatora aģentūras „Jaunie „Trīs brāļi”” kā sabiedrisks atklātuma un antikorupcijas uzraugs šī projekta virzībā. Tagad „Delna” kopā ar aģentūru nākamnedēļ, pirms līguma parakstīšanas, plāno rīkot diskusiju par šo projektu. Jautājums – par ko būs diskusija un kāda no tās jēga, arvien vēl ir atklāts. Ir ļoti daudz faktoru, tai skaitā augšminētie, kuri šo diskusiju var pārvērst par fikciju un imitāciju sabiedrības līdzdalībai. Taču pēc būtības, ja ir plašas sabiedrības šaubas un neskaitāmi vēl ne tuvu atbildēti jautājumi, valdībai, ja tā grib būt atbildīga un vairot sabiedrības uzticību, vajadzētu šī projekta virzībā izslēgt uzņemto ātrumu, apstāties un, līdz ar bibliotekāriem, būvniekiem un visiem citiem šī projekta atbalstītājiem, vēl un vēlreiz izvērsti argumentēt, kāpēc tiek pieņemts šāds un ne citāds lēmums. Un pieņemt to tikai tad, kad sabiedriskā nostāja ir mainījusies. Jo nacionālās pašapziņas simbols nez vai var balstīties uz sabiedrības neticības, tad tā būs Gaismas pils, kas nevis augšāmceļ, bet arī gremdē.