Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.07.2019.
 

Pensiju kritiskā masa strādājošajiem „uz galviņām”

Labklājība, sociālā politika

01.05.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 6
Atšķirībā no projekta par grozījumiem Satversmē par Saeimas atlaišanu, pensionāru grupas iniciēto un „Sabiedrības citai politikai” atbalstīto pensiju likuma grozījumu nevar nosaukt par pilnvērtīgi izstrādātu un ilglaicīgi izmantojamu. Tomēr to noteikti var nosaukt par spēcīgu līdzekli pensiju un, iespējams, nodokļu sistēmas maiņai. Debates „Kas notiek Latvijā?” vakar gan liecināja, ka līdz saturīgam risinājumam vēl tālu.

Ilggadīgās pensionāru nabadzības rezultātā šī parakstu vākšana un, visticamāk, referendums, ja paraksti tiks savākti, bet Saeima šo grozījumu neakceptēs, ir novērtējami kā neizbēgams protests, pensionāru un arī viņu ģimeņu tā saucamā kritiskā masa. Valdībai, valdošajai koalīcijai un arī tiem opozicionāriem, kas ir vienisprātis ar pozīciju, pienāktos apjēgt, ka viņu pienākums ir šo protestu nevis mēģināt noliegt ar racionāliem argumentiem, bet izjust atbildību rast citādus racionālus risinājumus. Tiem, vislabākajā versijā, būtu jābūt divējādiem – attiecībā uz summām un attiecībā uz sistēmu.

Koeficientu mainīšana, atkarībā no darba stāža, kas ir vienīgais, ko piedāvā potenciālā referenduma likumprojekta autori, ir tikai abstrakta pensiju minimuma noteikšana, turklāt tikai līdz 2009.gada beigām, un turklāt sašaurinot pensiju summu atšķirības starp pensionāriem ar dažādu darba stāžu. Apšaubāmais atskaites punkts šajā aprēķinā ir pamatskaitlis, kam tiek piemēroti koeficienti – sociālais pabalsts, kura noteikšanai nav nekādu kritēriju, tā apjoms ir tikai sociālpolitisku lēmumu rezultāts.

Pēdējā gada laikā jo īpaši izvērstās versijas par piemaksu apjoma palielinājumu par nostrādātajiem gadiem, amplitūdā no 61 santīma līdz latam par gadu, uzskatāmi liecina, ka pensiju aprēķinu pamatprincipos nav pienācīgi iekļauts šis aspekts. Arī tas prasa sistēmisku argumentāciju, nevis motīvu, lai pensionāri saņemtu vairāk, kas šobrīd faktiski ir galvenais ministres un premjera izteikumos.

Domājot par turpmākajiem pensiju palielināšanas resursiem gan tuvākajos pāris, gan, visticamāk, līdz pat desmit gadu ilgā posmā, kamēr sociālās iemaksas sasniegtu pienācīgu apjomu, arī sistēmisks ir priekšlikums piemaksāt pensijām naudu no pamatbudžeta ieņēmumiem. Šobrīd tas tiek noraidīts pēc definīcijas, lai gan nav nekādu neapgāžamu argumentu, kāpēc sociālā budžeta uzkrājumus nevarētu papildināt ar valsts pamatbudžeta resursiem, lai tos izmantotu straujākai pensiju palielināšanai, mainot arī pensiju aprēķina principus – par kuriem, gan, vēl jautājums ir atklāts.

Uz šī fona visnotaļ demagoģiski izklausās pozīcijas iebildes, ka pensiju likuma grozījumi kaut ko varētu atņemt invalīdiem un citām maznodrošinātajām grupām – šo pensiju un pabalstu palielināšana jau gadiem ilgi ir bijusi varas neizdarība, lai gan summas, kas tam nepieciešamas, ir desmitkārtīgi mazākas nekā būtiska pensiju palielināšana.

Par summām jeb resursiem runājot, jākonstatē, ka nu jau ap 800 miljonu latu lielais, tātad, gandrīz gada budžeta apjomu sasniegušais sociālā budžeta uzkrājums šobrīd jau ir lielāks, nekā iepriekš prognozēts, un pat ekonomikas piebremzēšanās laikā sociālā nodokļa maksājumi, ņemot vērā algu pieaugumu un legalizēšanos, pēc visa spriežot, turpina strauji augt. Līdz ar to, pat nepapildinot to ar pamatbudžeta dotāciju, atklāts ir jautājums par šīs rezerves izmantošanu tūlītējai, sauksim lietas īstajos vārdos, sociālās krīzes novēršanai. Šīs izmaiņas būtu skatāmas arī kontekstā ar vakar pieminēto, publiski maz apspriesto, bet būtisko valsts resursu pārvaldīšanas jautājumu – sākot ar pirmā līmeņa uzkrājumiem, beidzot ar otrā līmeņa pārvaldīšanu privātajā sektorā, kas nu nonākusi līdz zaudējumiem.

Pensiju izmaksu masas palielināšana par, ļoti aptuveni lēšot, apmēram trešdaļu no pašreizējā sociālā budžeta jeb dažiem simtiem miljonu latu, par ko ir visas šīs šī brīža kaislības, protams, ir iespaidīgs skaitlis. Tomēr, sadalot to uz strādājošo „galviņām”, iznāk, ka katram vidēji būtu jāparūpējas par dažiem simtiem latu gadā jeb dažu desmitu latu mēnesī lielāku iemaksu valsts sociālajā budžetā. Ar valsts likumdošanas un administrēšanas palīdzību tās nu nebūt nav nereālas summas.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: