Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.05.2019.
 

Latvija – Ķīna: lielās cerības un pieticīgā realitāte

Ārlietas

03.04.2008. Līga Krapāne  A A A Komentāri: 1
Latvijas attieksmē pret Ķīnu, kopš 2002.gada, kad Latvijā viesojās Ķīnas Tautas Republikas prezidents Dzjans Dzemiņs pašos pamatos nekas nav mainījies. Latvija savā ārpolitiskajā darbībā konsekventi seko “vienas Ķīnas ”politikai, par Ķīnai nepatīkamajiem Tibetas un citiem humanitārajiem jautājumiem runājot vien tad, kad par to vajadzētu runāt, jo tā dara virkne Eiropas Savienības valstu un citas pasaules demokrātijas. Nekas nav mainījies arī ekonomiskās sadarbības jomā, lai gan pirms 6 gadiem, kad Ķīnas investīciju apjoms Latvijā bija visai niecīgs – tikai 0,03% no visām investīcijām un Ķīnas prezidenta vizītes pēceiforijā pašmāju politiķi solīja lielās Ķīnas straujo uznācienu uz Latvijas skatuves, šobrīd (2008.gada 3.aprīlī) no Lursoft datiem Latvijā izriet, ka kopējās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālos sasniedz 337070 LVL. Šis apjoms sastāda tikai 0,02% no kopējām ārvalstu investīcijām uzņēmumu pamatkapitālos. Tātad faktiski Ķīnas ekonomiskā līdzdalība Latvijā ir samazinājusies gandrīz līdz nullei.
Zīda ceļš un Eirāzijas tilts
Kopš 1994.gada, kad tika uzsāktas diplomātiskās attiecības ar Lielo Ķīnu un pārtraukta atsevišķu politiķu – entuziastu izveidotā pāris gadus ilgā „laulība” ar Taivanu, Ķīnas prezidenta vizītes brīdī bija aizritējuši jau astoņi gadi.
Toreiz – 2002.gadā par galveno vadmotīvu abu valstu attiecību tuvināšanai tika minēta ekonomiskās sadarbības paplašināšana, bet par  abu valstu attiecību veicināšanas „lokomotīvi” no ķīniešiem nodēvētais politiķis Rihards Pīks, raidījumā „Kas notiek Latvijā?” (12.06.2002.) vērtējot vizītes nozīmi, vairākkārt piesauca gan Eirāzijas tiltu, gan Jauno Zīda ceļu, ko nākotnē lemts veidot Latvijai un Ķīnai. Latvijas oficiālās amatpersonas, toreiz atbildot uz jautājumiem par to, kādēļ nevienā publiskā uzrunā Latvijas puses pārstāvji nepieminēja humanitāros jautājumus jeb konkrētāk Tibetas un Taivanas tēmu, aizbildinājās, ka šīs lietas skartas divpusējās sarunās aiz slēgtām durvīm un ieteica krietni augstāk tomēr vērtēt mūsu valsts politiskās intereses Austrumos. Turklāt tā brīža vēstnieka Ķīnā Einara Semaņa vārdiem runājot, Ķīnā (2002) notiekot lielas izmaiņas – gan ekonomiskās, gan politiskās, jo arī politikā tiekot veiktas reformas.

Latvijas oficiālās bažas un entuziastu centieni
Bet šobrīd, kad pasaules mēdiju degpunktā ir Ķīnas agresīvā politika Tibetā un divās nedēļās ar Tibetas neatkarības centieniem saistītajos nemieros jau dzīvību zaudējuši vismaz 140 cilvēki, Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, paužot bažas par asinsizliešanām un aicinot Ķīnu izvairīties no spēka pielietošanas, vienlaikus uzsver, ka Tibeta ir Ķīnas sastāvdaļa, kura ir ieinteresēta konstruktīvā dialogā ar Ķīnu par humanitāriem jautājumiem. Mūsu valsts pirmās amatpersonas vēl pārdomā savu oficiālo piedalīšanos Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma pasākumos, bet grupiņa Latvijas ārstu un citi entuziasti dibina biedrību „Latvija Tibetai”, kuras iniciatoru lokā ir arī Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Zīmīgi, ka pirms sešiem gadiem notikušajā „Kas notiek Latvijā?” (12.06.2002.) diskusijā tieši P.Apinis melnā humora cienīgā interpretācijā izsakās par Ķīnas turpmāko rīcību, apspiežot iekšpolitiskos nemierus pašu valstī, ko, diemžēl, apstiprina arī šī brīža dramatiskie notikumi.

Pateicība Ķīnai un Mao Dzedunam
Otrs – ne mazāk nozīmīgs aspekts, ko savā uzrunā Ķīnas prezidentam 2002.gada vizītes svinīgajās vakariņās un arī gadu vēlāk, akreditējot Ķīnas vēstnieku Latvijā pauda tā laika Latvijas prezidente V.Vīķe – Freiberga, saistīts ar Latvijas valsts oficiālu pateicību Ķīnai par to, ka tā savulaik neesot atbalstījusi Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā. Savukārt, R.Pīks „Kas notiek Latvijā?” (12.06.2002.) diskusijā atklāja, ka savulaik, pētot abu valstu attiecības, pat esot atradis paša Mao Dzeduna teikto šai sakarā.
Līdz ar to var secināt, ka Latvijas valsts uzstādījums attieksmē pret Ķīnu pirms sešiem gadiem atbilda diviem vadmotīviem: lielās ekonomiskās sadarbības cerības un viennozīmīgā pateicība par viedokli padomju laikā. Diemžēl, skaitļi liecina, ka cerības bijušas visnotaļ nepamatotas, ko nekādā veidā nav stimulējusi arī pateicība un viennozīmīgi realizētā „vienas Ķīnas” politika.

Kad pārsniegta kritiskā robeža
Cits jautājums – kā toreiz pirms sešiem gadiem un arī tagad, kad Tibetas jautājums atkal ir aktualizēts, jūtas tā sabiedrības daļa, par kuru „Kas notiek Latvijā?” (12.06.2002.) diskusijā toreizējais Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis (1952 – 2003) izteicās kā par oficiālajai valsts pozīcijai pretēji domājošajiem. Tādēļ P.Laķa vārdiem runājot, toreiz tika pārsniegta kritiskā robeža viena oficiāla viedokļa paušanā, kas ir pretrunā ar sabiedrības vairākuma uzskatiem. Nav grūti iedomāties, ko par šī brīža situāciju sacītu P.Laķis, ja vien mums būtu iespēja viņu uzklausīt.

Bet Latvijas politikā pret Ķīnu viss pa vecam. Joprojām ir lielas ekonomiskas cerības. Pirms pāris dienām notikušajās premjera Ivara Godmaņa un Ķīnas vēstnieka Latvijā Čanga Limina sarunās I.Godmanis apliecinājis Latvijas interesi paplašināt ekonomisko sadarbību, bet sarunas gaitā ticis atzinīgi novērtēts līdzšinējais starpvalstu dialogs un nepieciešamība tālāk sekmēt sadarbību ekonomikā, zinātnē, izglītībā un kultūrā. Tā ziņo oficiālie avoti. Tiesa gan I.Godmanis vēstniekam esot paudis bažas par Tibetas notikumiem.

Cik nozīmīgas Latvijai ir attiecības ar lielo Ķīnu un kādus secinājumus par Ķīnas attieksmi pret mūsu valsti varam izdarīt kaut vai pēc ekonomiskajiem rādītājiem, cik lielā mērā Latvijas oficiālā ārpolitika vēlas pārsniegt kritisko robežu attieksmes paušanā par Tibetu un citiem Ķīnai sāpīgiem cilvēktiesību jautājumiem, cik īsa ir mūsu valsts vadītāju vēsturiskā atmiņa par Latviju okupācijas režīma apstākļos un spēja identificēties ar līdzīgām situācijām citur pasaulē, kādā statusā un vai mūsu valsts oficiālās amatpersonas dosies uz Olimpisko spēļu atklāšanu? Tie visi ir jautājumi, no kuru rezultāta jau pavisam drīzā nākotnē varēs secināt, vai Latvijas – Ķīnas attiecībās viss joprojām pa vecam, vai pāri visam ir lielās cerības ekonomiskai sadarbībai un lielā pateicība par inkorporācijas neatzīšanu.  

.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Ārlietas  

     Kas notiek ar Latvijas un Ķīnas attiecībām?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: