Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 25.08.2019.
 

Levits: Prezidentam ir arī "rezerves funkcija"

Satversmes grozījumi

25.03.2008. Andris Saulītis  A A A Komentāri: 5
Kad pagājušā gada vasarā Valsts prezidents izveidoja konstitucionālo tiesību komisiju, par kuras priekšsēdētāju kļuva Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis un viens no Latvijas Republikas 4. maija Neatkarības deklarācijas autoriem Egils Levits, diez vai kādam no respektablajiem komisijas locekļiem ienāca prātā, ka viņu secinājumi taps mirklī, kad Satversmes grozījumi atrodas sabiedrības dienaskārtības degpunktā. Arī šobrīd E. Levits cenšas daļēji distancēties no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) ierosinātajiem Satversmes grozījumiem, kas paredz tiesības tautai atlaist Saeimu, tomēr atzīst, ka tie nav pretrunā Satversmes garam. Diskutējot par labāko risinājumu pašreizējai politiskajai situācijai, viņš neaizmirst arī norādīt uz priekšrocībām. ko dotu vēlēšanu sistēmas maiņa, kā arī uz nosacījumiem, pie kuriem būtu pamats atlaist esošo Saeimas sastāvu.

Komisijas secinājumos norādīts, ka efektīvs parlamenta atlaišanas mehānisms spēj atrisināt ne tikai valsts, bet arī parlamentāru krīzi. Kāda ir atšķirība starp valsts, parlamentāro un valdības krīzi?

Valsts krīze ir tad, kad valsts institūcijas vairs nebauda sabiedrības uzticību, pašas par sevi nefunkcionē vai atrodas pastāvīgā konfliktsituācijā. Piemēram, valdība apzināti ļaunprātīgi izmanto savu varu vai nespēj nodrošināt kārtību un tiesiskumu valstī, vai parlaments kā valsts institūcija (nevis parlamenta vairākums) ir zaudējis uzticību sabiedrības lielum lielajā daļā. Sabiedrība netic, ka valsts institūcijas krīzi var atrisināt. Demokrātiskā iekārtā valsts krīze nedrīkstētu būt. Tā ir demokrātisko valsts iekārtu apdraudoša krīze. Šādas krīzes 20.gadsimta starpkaru periodā vairākās Eiropas valstīs noveda pie demokrātijas likvidācijas. Arī Latvijā 1934.gada 15.maija apvērsuma priekšvēsture uzrāda zināmas valsts krīzes pazīmes.

No valsts krīzes stingri jāatšķir (nopietnas) parlamentāra krīze. Tā, savukārt, parlamentārā demokrātijā ir diezgan regulāra, lai arī ne pārāk bieža parādība. Tas nozīmē, piemēram, ka pastāv grūtības izveidot stabilu valdību, vai valdošā koalīcija zaudē lielas vēlētāju daļas uzticību, kas agrāk ir balsojusi par šo koalīciju, vai valdība pēkšņi maina savu politiku, salīdzinot ar to, ko tā ir solījusi priekšvēlēšanu laikā. Parlamentāru krīzi iespējams atrisināt, dodot tautai priekšlaicīgās vēlēšanās iespēju no jauna lemt par parlamentā pārstāvēto politisko spēku samēru un izvēlēties to reprezentētās programmas. Citiem vārdiem – parlamentāro krīzi var atrisināt tauta, vēlreiz lemjot par saviem priekšstāvjiem. Šādas krīzes parlamentārā demokrātijā laiku pa laikam notiek. Tās nav demokrātiju apdraudošas situācijas, bet ilgstošākā laika posmā pieder pie demokrātijas ikdienas. 

Tāpēc ir jābūt instrumentiem, lai atrisinātu šīs parlamentārās krīzes. Galvenais no tiem ir jaunu, priekšlaicīgu vēlēšanu sarīkošana, pirms tam, protams, atlaižot pastāvošā sasaukuma parlamentu. 

Ar atkāpi raugoties citu demokrātisku valstu praksē, mēs redzam, ka tās, protams, nav ikdienas situācijas, bet tomēr ik pa laikam šāds instruments tiek izmantots. Piemēram, Vācijā pēdējo 40 gadu laikā no desmit parlamenta vēlēšanām trīs ir bijušas ārkārtas vēlēšanas, tajā skaitā arī pēdējās vēlēšanas 2005.gadā. Arī Itālijā pēdējos 40 gados no desmit pēdējām vēlēšanām trīs līdz šim ir bijušas ārkārtas vēlēšanas, bet tūlīt, aprīļa sākumā tur notiks jau ceturtās ārkārtas vēlēšanas, jo Valsts prezidents februārī atlaida parlamentu, kas pēc viņa domām nespēja sastādīt pietiekoši stabilu valdību. 

Priekšlaicīgas vēlēšanas demokrātijā nav nekas trağisks, bet pieder pie parlamentārās demokrātijas konstitucionālo mehānismu klāsta, kas nodrošina demokrātijas funkcionēšanu. Tas pēc būtības nozīmē, ka šaubu un neskaidrību situācijā jautājums par valsts turpmāko politisko kursu tiek nodots atpakaļ tautas izlemšanai.

Zem parlamentāras krīzes sliekšņa parlamentārā demokrātijā var iestāties arī vēl valdības krīzes, kura beidzas ar to, ka tas pats parlamenta sastāvs izveido jaunu valdību. Piemēram, 8.Saeimas laikā (2002-2006) tika izveidotas trīs valdības, tātad ir bijušas divas valdības krīzes (pirmā valdība tika izveidota kā regulārā valdība tūlīt pēc vēlēšanām). Valdības krīzes pieder pie parlamentārās demokrātijas ikdienas.  

Vai LBAS ierosinājums par tautas tiesībām atlaist parlamentu ir daļa no komisijas rekomendācijām par Satversmes mehānismu uzlabošanu vai arī tas ir pilnīgi cits ierosinājums?

LBAS izstrādātais grozījums ir pilnīgi cits ierosinājums. Komisija to analizēja, un mēģināja norādīt uz tā priekšrocībām un trūkumiem. Mūsu komisijas priekšlikums ir neitrāls attiecībā uz LBAS ierosināto grozījumu un netraucē to. Tas jau iet savu gaitu. Vēlētajam, ja viņš to vēlas, ir iespēja iepazīties ar komisijas analīzi, lai argumentētāk pamatotu savu izvēli, balsot vai nebalsot par to. Komisija nekādu rekomendāciju nedod, vienīgi piedāvā savu juridisko analīzi.

Ja tiks pieņemts LBAS ierosinātais grozījums, kas paredz tautas tiesības referenduma ceļā panākt Saeimas atlaišanu un priekšlaicīgas vēlēšanas, tad tas jau daļēji uzlabotu pašreizējo Satversmē paredzēto mehānismu, kas šobrīd nav pietiekoši efektīvs tieši parlamentāru krīžu risināšanas līdzeklis.

Jāņem vērā, ka komisijas priekšlikums satur divas daļas: pirmkārt, Valsts prezidenta tiesības bez referenduma, pašam autonomi izvērtējot situāciju, atlaist Saeimu un noteikt jaunas vēlēšanas, un otrkārt, tautas tiesības panākt to pašu referenduma ceļā.

Attiecībā uz priekšlikumu otro daļu, tātad tautas tiesībām, komisijas priekšlikums savā kodolā ir tāds pats kā LBAS ierosinātais grozījums, vienīgi komisijas priekšlikums, ievērojot paplašinātās Valsts prezidenta tiesības, paredz vairākus nosacījumus, it sevišķi termiņu ziņā, kā arī rosina pārdomāt nepieciešamos balsotāju kvorumus, lai izvairītos no iespējamām problemātiskām situācijām.

Taču LBAS izstrādātais projekts neko neparedz attiecībā uz Valsts prezidentu. Komisija turpretim ierosina vienlaikus arī nostiprināt Valsts prezidenta patstāvīgā arbitra lomu, ļaujot viņam, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, pašatbildīgi izlemt, vai situācija ir tāda, ka tautai ir jādod iespēja no jauna lemt par Saeimas sastāvu, negaidot nākamās regulārās vēlēšanas.   

Tātad jūs nedomājat, ka gadījumā, ja tauta iebalsos šos grozījumus par Saeimas atlaišanu, tad pārējie komisijas ierosinājumi nebūs diskutējami līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām? 

Ja tauta iebalsos LBAS ierosinātos grozījumus Satversmē, tad pamatā būtu izpildīta komisijas priekšlikuma otrā daļa par tautas tiesībām panākt priekšlaicīgas Saeimas vēlēšanas, tiesa gan, bez komisijas ieteiktajiem, situāciju līdzsvarojošiem nosacījumiem. Neatkarīgi no tā, to komisijas priekšlikuma daļu, kas attiecas uz Valsts prezidentu, būtu iespējams virzīt tālāk regulārajā likumdošanas procedūrā Saeimā. 

Es teiktu, ka būtu labāk nogaidīt pašreizējās LBAS iniciatīvas rezultātu, lai zinātu, kādā apjomā komisijas priekšlikumu virzīt tālāk. Nākamā Saeima tad varētu šo iespējamo Satversmes grozījumu precizēt, jo aktuālā Saeima tautas nobalsošanas rezultātā pieņemto Satversmes grozījumu mainīt vairs nedrīkstētu. 

Taču jebkurā gadījumā es gribētu uzsvērt, ka komisijas priekšlikums, kura izvērsts pamatojums tiks publicēts nākamajās nedēļās, būtu uzskatāms tikai un vienīgi kā pienesums nopietnai konstitucionālās politikas diskusijai, kuras rezultātā, iespējams, kādi politiskie spēku varbūt arī varētu pieņemt lēmumu komisijas priekšlikumu tādā vai citādā formā virzīt tālāk. Bet sasteigtība te neder.

Jūs esat secinājuši, ka Satversmē pastāv nesabalansētība. Taču Ministru prezidents ir teicis pretējo, ka Satversmes tēvi Satversmē visu esot izveidojuši līdzsvarā. Tad jūs nepiekrītat Ivaram Godmanim?

Šajā gadījumā šis viedoklis tiešām atšķiras. Ja mēs apskatāmies pašreizējā Satversmes noregulējuma par Saeimas atlaišanu un prezidenta pilnvarām ģenēzi, tad varam konstatēt, ka tas bija kompromiss starp tiem politiskajiem spēkiem, kuri vēlējās Valsts prezidentu kā augstāko izpildvaras institūciju (līdzīgi kā ASV) un tiem, kas vispār uzskatīja, ka Valsts prezidenta institūcija ir lieka (kā Igaunijas 1920.gada konstitūcijā, kas neparedzēja Valsts prezidenta amatu).

Šis Satversmē atspoguļotais politiskais kompromiss tomēr nav optimāls. Valsts prezidentam Satversmes sistēmā ir arī rezerves funkcija. Tā nozīmē, ka Valsts prezidents „uznāk uz skatuves” it sevišķi tad, ja ir iestājusies nopietna parlamentāra krīze. Tad viņš mēģina ar savu autoritāti un iespēju atlaist parlamentu šo krīzi atrisināt. Šāda rezerves funkcija prezidentam Satversmē ir gan ietverta, taču tā pastāv tikai formāli, jo ir sasaistīta ar Valsts prezidenta risku, zaudēt savu amatu, tādēļ viņš parasti nevarēs rīkoties kā neitrāls arbitrs.

Vēl skaidrāk tas redzams otrā gadījumā, kad citās Eiropas valstīs arī tiek izmantots priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisms. Tas ir tad, kad sabiedrībā un politiskajos spēkos pastāv dziļas domstarpības par valsts turpmākas politikas virzienu kādā sabiedrībai ļoti svarīgā, bet pretrunīgi vērtētā jautājumā. Arī tad šis jautājums, atlaižot parlamentu un sarīkojot priekšlaicīgas vēlēšanas, varētu tikt nodots izšķiršanai tautai, kura tad dotu priekšroku vienam vai otram politiskajam spēkam, kas iestājas par vienu vai otru politikas virzienu. Piemēram, ja sabiedrībā būtu dziļas domstarpības par to, vai ratificēt Lisabonas līgumu, un viena daļu politisko spēku iestātos stingri par, bet otra pret, tad priekšlaicīgu vēlēšanu rezultātā mēs iegūtu tādu Saeimas sastāvu un valdību, kas atbilstu tautas vairākuma nostājai šajā valsts nākotni noteicošajā jautājumā. Pašreizējais Satversmē paredzētais mehānisms, Valsts prezidentam liekot svaru kausā savu amatu, šādā situācijā vispār nav izmantojams.

Tautas tiesības atlaist parlamentu ir reti sastopamas. Kāpēc tautai ir jādod šīs tiesības, ja jau pasaulē tas nemaz nav tik populāri?

Šī ideja nav jauna, un tika diskutēta jau pirmskara Latvijā. Viena no Latvijas Satversmes īpatnībām ir tā, ka tā tiešās demokrātijas elementiem atvēl lielāku lomu kā citās Eiropas valstīs. Tātad, arī ja tauta ievēl parlamentu, kas kārto ikdienas likumdošanu, tad tā tomēr neatdod visu likumdošanas varu parlamentam (kā klasiskajā reprezentatīvajā demokrātijā), bet tomēr patur arī sev tiesības, pieņemt likumus un grozīt Satversmi. Citās valstīs šādas tiesības tauta sev parasti nav paturējusi.

Vēsturiskās saknes šai Satversmes īpatnībai – uz ko mēs, manuprāt, varam būt lepni - meklējamas Šveicē, kur savā laikā trimdā dzīvojuši vairāki mūsu Satversmes „tēvi”, kurus pārliecināja turienes konstitucionālais priekšstats par „pašatbildīgo tautu” un kuri to daļēji pārnesuši uz Satversmi.

Bet ja jau tautai ir tiesības iesniegt likumprojektu, tad būtu arī konsekventi, ka tai būtu arī tiesības priekšlaicīgi lemt par jaunu Saeimas sastāvu. Tādēļ piekrītu bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņam, ka šādas tautas tiesības būtu loģisks papildinājums Satversmes 2.pantam, kas nosaka, ka suverēnā vara Latvijā pieder tautai. Arī Šveicē, starp citu, tautai ir šādas tiesības, lai gan tā ne reizi tās vēl nav izmantojusi.

Tajā pašā laikā komisijas secinājumi par tautas tiesībām atlaist Saeimu minēts, ka 1/10 daļa vēlētāju ir pārāk maz, lai rosinātu tautas nobalsošanu. Tomēr vēsture ir pierādījusi, ka savākt šo skaitu ne vienmēr izdodas un tas nemaz nav tik viegli. Vai domājat pretēji?

Tas, ka tauta ierosinātu Saeimas atlaišanu, radītu „stresu” valdībai. Ja pārāk bieži tiktu radīta šāda situācija – arī ja tā nenovestu pie rezultāta, t.i., Saeimas atlaišanas un priekšlaicīgām vēlēšanām – tad tas tomēr varētu radīt nelabvēlīgu politisku atmosfēru svarīgu lēmumu pieņemšanai, valdības ilgtermiņa politikas veidošanai un nepopulāru, bet vajadzīgu darbu veikšanai.

Es teiktu, ka būtu labi, ja tautai būtu šādas tiesības, jo reāla atlaišanas iespēja jau pati par sevi spiestu deputātus pārāk neattālināties no tautas, bet nebūtu labi, ja šādas iniciatīvas būtu pārāk biežas. Jāņem vērā, ka priekšlaicīgas vēlēšanas tomēr ir domātas tikai ārkārtas gadījumiem. Tāpēc, ja varētu izvēlēties, es tomēr dotu priekšroku augstākam sākuma slieksnim šādai iniciatīvai. Taču tas ir diskutējams jautājums.

Vai ir iespējams uzlabot Satversmes darbību, ja netiek mainīta vēlēšanu sistēma?

Šobrīd, kad Satversme ir darbojusies jau 15 gadus, varbūt būtu pienācis laiks nopietnai, padziļinātai un pietiekoši ilgstošai diskusijai par Satversmē iestrādāto principu pilnveidošanu, vienmēr paturot prātā, ka Satversmes stabilitāte pati par sevi ir augsta vērtība, kas mūsu demokrātijai ļoti nepieciešama. Tādēļ es domāju, ka ir tikai ļoti neliels skaits jautājumu, saistībā ar kuriem varētu būt runa par Satversmes grozīšanu.

Lai noņemtu politiskajiem spēkiem sabiedrības diskusiju izkropļojošo spiedienu, runāt par konstitucionālo politiku, vienlaikus domājot par sava politiskā spēka izdevīgumu, tādiem Satversmes grozījumiem, kas varētu ietekmēt politisko spēku samēru, vajadzētu stāties spēkā tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Jautājums par Saeimas vēlēšanu sistēmas uzlabošanu – lai reaģētu uz sabiedrībā izplatīto viedokli, ka deputāti, reiz ievēlēti, par tautu vairs nedomā - var tikt diskutēts arī pašreizējo Satversmes noteikumu ietvaros, tātad negrozot Satversmi.

Satversmē ir paredzēta proporcionālā vēlēšanu sistēma, un to vajadzētu saglabāt, bet to ir iespējams citādāk konstruēt – tādā veidā, lai būtu vienlaicīgi gan partiju saraksti, gan arī apgabalu pārstāvji, taču Saeimas mandātu kopējais sadalījums, tāpat kā līdz šim, atbilstu katras partijas visā valstī iegūtajai balsu proporcijai.  

Šādu vēlēšanu sistēmu sauc par „jaukto vēlēšanu sistēmu ar proporcionālo izlīdzinājumu”, un tāda tiek pielietota, piemēram, Vācijā, Austrijā. Šādā sistēmā katram vēlētājam ir divas balsis – vienu viņš atdod par partiju un otru par konkrētu kandidātu savā apgabalā. Priekšrocību būtu tā, ka vēlētājiem būtu viens vai vairāki deputāti, kurus viņi varētu tieši uzrunāt kā savus pārstāvjus. Tas stiprinātu saikni starp parlamentu un vēlētāju. Tā kā gala rezultāts iespējamības robežās būs proporcionāls, tad šāda sistēma būtu savienojama ar Satversmes noteikumu par proporcionālām vēlēšanām, tādēļ Satversme te nemaz nebūtu jāgroza.  

Ja mēs runājam par konkrētiem gadījumiem, kad būtu pamats atlaist parlamentu, tad šobrīd Saeima jau ilgāku laiku nespēj vienoties par priekšvēlēšanu tēriņiem un trešo personu aģitācijas ierobežojumiem. Vai tas būtu iemesls prezidentam atlaist Saeimu?

Tas ir ļoti būtisks un centrāls demokrātijas jautājums. Mums tas nav adekvāti noregulēts. Ja sabiedrībā šis jautājums būtu ilgstoši un kontroversāli diskutēts, tad tas varbūt arī varētu būt pamatots iemesls, taču tikai tad, ja partiju viedokļi būtu skaidri noformulēti un pilnīgi pretēji. Ja būtu opozīcijas partijas, kas būtu iedevušas ļoti skaidru alternatīvu, tad šajā gadījumā Valsts prezidents varētu apsvērt, vai šis jautājums būtu jānodod izšķiršanai tautai.

Tātad, lai būtu pamats atlaist Saeimu, ir jābūt ļoti spēcīgai un profesionālai opozīcijai?

Tas atkarīgs no situācijas. Taču principā ir jāapzinās, ka tautu ir jēga aicināt uz priekšlaicīgām vēlēšanām tikai tad, ja tai tiek piedāvātas skaidras alternatīvas.

Te jāatzīmē, ka mūsu politiskajā kultūrā nav vēl pietiekoši izprasta opozīcijas loma. No partijām bieži ir dzirdēts arguments, ka „mēs gribam būt valdībā, jo mēs gribam strādāt”. Tas ietver domu, it kā opozīcija nestrādātu. Tā nav pareiza izpratne. Opozīcijai ir ļoti būtiska loma, lai piedāvātu alternatīvu valdošās koalīcijas politikai. Tai tādēļ nopietni un pastāvīgi jāstrādā pie alternatīva piedāvājuma. Ja visi „saskrien” valdībā un Saeimā vairs nav valstij lojālas un demokrātiskas opozīcijas, demokrātija nefunkcionē. Tāda situācija, ja tā ir ilgstoša, var pat novest pie demokrātisko iekārtu apdraudošas valsts krīzes, jo tautai rodas sajūta, ka tā vairs nevar ietekmēt politiku, un tādēļ no līdzdalības politikā vispār novēršas. Kādam ir jāpaliek opozīcijā un jāpiedāvā konkrētas alternatīvas, cerot, ka nākamajās vēlēšanās šis piedāvājums gūs tautas atbalstu.

Noslēgumā vēlos pajautāt jautājumu, kas nav saistīts ar Saeimas atlaišanu. Satversmes tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā par Latvijas-Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei ļoti bieži atsaucas uz jūsu publiskajā telpā izskanējušajiem argumentiem un šaubām, ka tiesa tos nav atspēkojusi. Kā jūs vērtējat K. Krūmas atsevišķās domas un vai Satversmes tiesas spriedums ir atbildējis uz visiem jautājumiem?

Pirmkārt, Satversmes tiesas sprieduma pirmajā daļa ir detalizēti izvērsta un apstiprināta Latvijas valsts nepārtrauktības teorija, kas ir Latvijas šodienas valststiesiskās pašizpratnes pamats. Tas ir ļoti svarīgi.

Spriedums arī loğiski konstatē, ka Abrenes novads līdz pat robežlīguma spēkā stāšanās brīdim, tātad līdz pat 2007.gadam, ir Latvijas valsts teritorija. Bez tam spriedums apstiprina, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts.

Tādēļ šajā ziņā šis spriedums ir būtisks pienesums Latvijas valstiskuma tiesiskajā stiprināšanā.

Otrkārt, spriedumā tiek izvirzīta unikāla, nedz Latvijas, nedz citu valstu valststiesībās līdz šim vēl nedzirdēta tēze, ka unitārā valstī jau pēc valsts faktiskās un tiesiskās izveidošanās un tās robežu starptautiskas atzīšanas dažādām tās teritorijas daļām – atkarībā no to vēstures un etniskā sastāva – tiek piešķirts un ilgstoši pastāv dažāds „svars” Satversmē - proti, ka dažas teritorijas daļas konstitucionāli ir mazāk aizsargātas kā citas, un ka tās tādēļ var atdot atvieglotā procedūrā.  Valststiesību teorijai līdz ar to ir izvirzīts gandrīz neiespējams uzdevums, atrast pārliecinošu attaisnojumu šādai tēzei, kuru ļoti grūti savienot ar valsts teritorijas integritātes principu un citiem vispāratzītiem valststiesību pamatprincipiem.  Pastāv nopietns pamats šaubīties, vai tā tiks ar to galā.

Treškārt, procesuālā taisnīguma princips prasa, ka ja tiesa, skatot lietu, nonāk pie būtiska, procesu izšķiroša, bet visiem pārsteidzoša faktuāla vai juridiska atklājuma, kuru neviens procesa dalībnieks nav un nevarēja paredzēt, un par kuru nav notikušas (rakstveida vai mutiskas) tiesas debates, tad tiesas debates būtu jāatklāj vēlreiz, lai dotu iespēju dalībniekiem par to izteikt savu viedokli.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: