Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.11.2019.
 

Endziņš: Prezidenta komisijas bažas ir nepamatotas

Satversmes grozījumi

20.03.2008. Andris Saulītis  A A A Komentāri: 2
Satversmes grozījumi par tautas tiesībām atlaist Saeimu ir kvalitatīvi un Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas paustās bažas par to nepilnību ir nepamatotas. Tā intervijā „Kas notiek Latvijā?” izsakās bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas „Turība” Publisko tiesību katedras vadītājs Aivars Endziņš. Tieši viņš pēc Latvijas Brīvo arodbiedrības aicinājuma izstrādāja to Satversmes grozījumu redakciju, par kuru šobrīd notiek parakstu vākšana. Intervijā A. Endziņš pamato grozījumu nepieciešamību un norāda uz nepilnībām pašas komisijas secinājumos.
Kāda bija jūsu motivācija atsaukties Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) aicinājumam un izstrādāt grozījumus Satversmē, paredzot tiesības atlaist Saeimu ne tikai valsts prezidentam, bet arī vēlētājiem?
Šī iniciatīva nāca no LBAS, un es būtībā palīdzēju to noslīpēt tīri no juridiskā viedokļa. Tomēr ideja pati par sevi nav jauna, jo tā jau bija akceptēta pat Satversmes grozījumos 2. lasījumā vēl īsi pirms Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma. Tā kā šī ideja, ka parlamenta jeb Saeimas atlaišanas mehānisms mums ir ļoti neefektīvs nav nekas jauns. Uzskatu, ka minētie grozījumi ir loģisks papildinājums Satversmes 2. pantam, kas nosaka, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Kā vērtējat Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas secinājumus par jūsu izstrādāto grozījumu redakciju?

Man ir sajūta, ka šī komisija faktiski atzīst, ka mums šāda mehānisma nav un tīri no juridiskā viedokļa praktiski nav kur piesieties, bet pēcāk uzsākusi blusu meklēšanu. Piemēram, komisija ir izteikusi bažas, ka, pieņemot šos grozījumus Satversmē, varētu ļoti bieži tikt iniciēta Saeimas atlaišana, it sevišķi pēc vēlēšanām, jo 1/10 daļa vēlētāju ir ļoti maz. Es pagājušajā nedēļā Eiropas Padomes komisijā tikos ar Lihtenšteinas pārstāvi, kur valsts konstitūcija paredz, ka tikai 1 500 Lihtenšteinas pilsoņi vai četras municipālās padomes var rosināt referendumu par parlamenta atlaišanu. Es interesējos, vai kaut reizi šāda iniciatīva ir bijusi un atbilde bija noliedzoša. Acīmredzot tāpēc, ka parlaments vairāk kontaktējas ar saviem vēlētājiem un nenostājas pilnīgi pretējās pozīcijās.
Arī ideja, ka jāierobežo termiņš, kuru laikā nedrīkst rosināt parlamenta atlaišanu, ir apšaubāms. Šāda atruna, ka sešus mēnešus pēc parlamenta vēlēšanām, tāda ir Portugālē, bet tikai četrās valstīs ir ierobežotas prezidenta tiesības atlaist parlamentu savas darbības pēdējos sešos mēnešos. Tā kā nemaz nav tik izplatīti šie ierobežojumi saistībā ar parlamenta atlaišanu. Tomēr, ja Saeimā pastāv bažas par šiem jautājumiem, tad ar 2/3 balsu vairākumu šādus papildinājumus tā var pieņemt.
Tātad, šie ierosinājumi viens otru netraucē?
Protams, ka netraucē. Šādu precizējumu Saeima var izdarīt. Ja kādam ir šīs bažas un grib salikt vēl punktus un komatus, tad to Saeima var izdarīt, lai nevienam pēc tam nerastos šaubas. Tas attiecas arīdzan uz jautājumu par Saeimas ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu, kas it kā neesot aprakstīts. Taču Satversmē ir ierakstīts, kāda būtu kārtība, kas notiek, ja Saeima ir atlaista, ja to rosinājis Valsts prezidents. Satversme ir jātulko sistēmiski, un vienkārši šīs normas jāpiemēro.

Grozījumu redakcija – gaumes jautājums

Komisija arī uzskata, ka labāk būtu Saeimas atlaišanu iekļaut nodaļā par prezidentu, nevis likumdošanas daļā.
Es to komentētu tā, ka par gaumi nestrīdas. Ja skatās uz Satversmi kopumā, tad redzams, ka, piemēram, 24. pants, kurš nosaka, ka Saeima pieņem lēmumu ar balsu vairākumu, ja nav paredzēti citi Satversmē ierakstīti gadījumi, arī pēc būtības ir likumdošanas process. Tāpat arī Ministru kabineta sadaļā minētais par to, ka likumprojektus var iesniegt valdība, ir zināmā mērā saistīts ar likumdošanas procesu. Man ir iespaids, ka komisija no vienas puses atbalsta grozījumus, bet tajā pašā laikā mēģina radīt tādu šaubu velniņu, lai tomēr cilvēki pārdomā. Es domāju, ka šeit problēmu absolūti nav nekādu.
Tātad, jūs uzskatāt, ka šie grozījumi nekādus draudus Latvijas Republikai nerada?
Absolūti nekādus, jo šis mehānisms, kas dod tiesības tautai iniciēt Saeimas atlaišanu, ir ļoti sarežģīts. Un ir jābūt ļoti pamatotam iemeslam, lai varētu ar šādu ierosmi nākt.

Saeimas atlaišana - brīdinājums deputātiem

Parlamenta atlaišana ir nopietns lēmums no tautas puses. Viens no komisijas secinājumiem ir tas, ka nepieciešamais balsu skaits, lai tautas nobalsošanu uzskatītu par notikušu, ir pārāk mazs tik nopietnam jautājumam, t.i., puse no iepriekšējās vēlēšanās balsojušo skaita. Vai tas nav par maz un vai nebūtu labāk to slieksni pacelt augstāku, līdzīgi kā par Satversmes grozījumiem tautas nobalsošanā jāpiedalās pusei no balstiesīgajiem?
Ir dīvaini, ka komisija pilnīgi neuztraucas, cik lielam ir jābūt kvorumam gadījumā, ja prezidents nāk ar šādu iniciatīvu par Saeimas atlaišanu. Satversme nenosaka šajā gadījumā nekādu kvorumu. Ir jāsaprot, ka galu galā viss ir atkarīgs no vēlētāju politiskās aktivitātes. Likumu var pieņemt,  ja balsotāju skaits ir vismaz puse no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos skaita  un vairākums ir balsojis par.  Arī referendumam par dalību Eiropas Savienībā bija šādi nosacījumi. Augstāka latiņa ir pacelta tikai attiecībā uz Satversmes grozījumiem, kur par  ir jānobalso vismaz pusei no balsstiesīgajiem, kurai tādai arī vajadzētu saglabāties. Es nepiekrītu, ka šajā gadījumā tā latiņa ir pārāk zema. Domāju, ka gadījumā, ja Saeimas atlaišanas jautājums tiks nodots tautas nobalsošanā, vēlētāju aktivitāte būs liela. Ja mēs varam 100 deputātus ievēlēt neatkarīgi no tā, cik pilsoņu ir piedalījušies vēlēšanās, tad es neredzu iemeslu, kāpēc atlaišanas gadījumā ir jābūt augstākai latiņai.
Ja šie Satversmes grozījumi stājas spēkā, vai šīs Saeimas līdzšinējā darbība liek domāt par šo tiesību realizēšanu, proti, parlamenta atlaišanu?
Jāsaka, ka situācija ir mazliet uzlabojusies, ir mēģinājumi risināt šo dialogu. Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz simptomu gan no pašreizējās valdības, gan Saeimas puses, kur tomēr šī viedokļu ignorance pastāv. Es neizslēdzu šādu iespēju. Tomēr, lai iniciētu šīs Saeimas atlaišanu, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tas atkarīgs no tā, vai valdošā koalīcija izmaina savu attieksmi un nedarīs atklātas muļķības, tai skaitā, saistībā vēl ar šo gardo „Lattelecom” privatizācijas kumosu. Taču es gribu vēlreiz uzsvērt, ka šādas normas esamība vairāk tomēr ir kā tāds brīdinājums deputātiem. Ja viņi ir nopietni politiķi, tad viņi nevar klaji ignorēt vēlētāju viedokli.
Bet vai jūs nesatrauc, ka pilsoņi, kas parakstās, runā par šīs Saeimas darbību un tās atlaišanas nepieciešamību, nevis par Saeimas atlaišanas mehānisma uzlabošanu Satversmē? Turklāt, arī LBAS mērķis, virzot šos grozījumus, pēc būtības ir nevis grozījumi Satversmē, bet šīs Saeimas atlaišana.
Ja jautājums būtu konkrēti par šīs Saeimas atlaišanu, tad arī šiem grozījumiem varēja būt cita pieeja, proti, jau iestrādāts pārejas noteikums, ka šī Saeima automātiski tiek atlaista, ja grozījumi stājas spēkā. Kā redzat, tad šāda papildinājuma nav. Tāpēc es nedomāju, ka šo grozījumu virsuzdevums būtu padzīt šo Saeimu.

Par robežlīgumu vajadzēja referendumu

Noslēgumā vēlos uzdot dažus jautājumus, kas sabiedrībā ir aktuāli, saistībā ar konstitucionālajām tiesībām. Vai uzskatāt, ka pensiju likuma grozījumi nav konfliktā ar Satversmes noteiktajiem ierobežojumiem, ko nevar nodot tautas nobalsošanai?
Ja skatāmies burtiski, tad Satversme nosaka, ka tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu. Ja notiek šis referendums un tautas ierosinātie Pensiju likuma grozījumi stājas spēkā, tad gan valdībai, gan Saeimai, izstrādājot nākamā gada budžetu, tas jāņem vērā. Tomēr šajā gadījumā es tiešu sasaisti, ka tas būtu pretrunā Satversmei, es nesaskatu. Bet juridiski saistošu viedokli un galavārdu šajā gadījumā var izteikt tikai Satversmes tiesa.
Kā vērtējat Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas par Latvijas-Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei?
Gribētu teikt, ka labākais variants neapšaubāmi būtu bijis, ja jautājumu par atbilstību Satversmei lemtu tauta. Skaidrs, ka no pragmatiskā viedokļa atgūt Abreni Latvijas jurisdikcijai ir praktiski nerealizējams. Tomēr katrā gadījumā, lai nebūtu radikāļiem jāsauc pie kriminālatbildības tie, kas balsoja par šo robežlīgumu un Satversmes tiesas tiesneši, kas pieņēma lēmumu, ka līgums ir atbilstošs Satversmei, labāk būtu bijis, ja to gala vārdu teiktu tauta.
Satversmes tiesas spriedums lielā mērā balstīts uz atradumu, ka Abrene ir jauniegūtā teritorija. Par šo argumentu tiesas procesā Satversmes tiesa nelūdza izteikties nedz prasības pieteicējiem, nedz arī atbildētājam. Vai šajā gadījumā nevarētu runāt, ka nav ievērota procedūra?
Šis arguments parādījās tikai spriedumā. Iepriekš gan no Saeimas un Ministru kabineta atbildes raksta šāda argumentācija nemaz neparādījās. Katrā gadījumā, ja šis termins ir figurējis lietas materiālos, tad iesaistītajām pusēm bija iespēja to komentēt savos atbildes rakstos.
Un ja tas nebija?
Ja tas tur nav bijis, tad argumenti vērtējami jau pēc sprieduma pasludināšanas juristiem, vēsturniekiem un citām pusēm, bet lēmums pats par sevi jau ir pieņemts.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: