Cik daudz šobrīd Satversmes grozījumi ir kaut kāda zināma jaunrade un cik daudz mēs atkārtojam to vēsturi, kas saistīts ar pirmās brīvvalsts laiku, kad jau 2. lasījumā šādas tiesības tautai atlaist Saeimu bija pieņemti?
Parlamenta atlaišana kā tāda nekas oriģināls nav, tas pastāv daudzās valstīs. Jautājums ir par to, kas atlaiž un kāda ir šī procedūra. Risinājums, ka viena desmitā daļa vēlētāju ierosina un tad tautas nobalsošanā var pat atlaist Saeimu, ir diezgan oriģināls. Tas radās pagājušā gadsimta sākumā un klasisks piemērs, kur šādas tiesības pastāvēja, ir Lihtenšteina un dažas Vācijas pavalstis. Latvijā šī ideja bija aktuāla jau pagājušā gada divdesmitajos gados, jo tie, kas rakstīja valsts pamatlikumu, bija demokrātiski romantiķi, ja tā varētu izteikties, – Satversmē jūtams, ka ir vēlme tautai dot varu un tiesības pašai daudz ko darīt. Līdz ar to šis grozījums viņiem patiktu.
Bet nekur šīs konkrētās tiesības – atlaist parlamentu – tā arī nav izmantotas...
Pirmkārt, šāda norma pastāv mazās valstīs vai pat pavalstīs, ja ir runa par Vāciju. Šo pieredzi līdz šim neviens nav īsti pētījis ne Latvijā, ne ārvalstīs. Ja runājam par Lihtenšteinu, tad ir skaidrs, ka patiešām šī norma nav ne reizi izmantota.
Vai tādā gadījumā šī norma nav domāta nevis kā reāls mehānisms, bet, tēlaini izsakoties, Damokla zobens virs 100 deputātu galvām?
Iespējams. Satversmē jau šobrīd ir sarakstīti daudz punktu par referendumiem, taču ne tik bieži tie tiek izmantoti. Iespējams, ka tas ir vēsturisks produkts, jo mūsdienās pasaulē nekas tāds netiek konstitūcijās iekļauts.
Vai neiznāk tā, ka Latvija var uzsākt jaunu laikmetu konstitucionālo tiesību vēsturē?
Noteikti, jo šis grozījums ir tāds nepiepildīts sauciens no pagātnes. Toreiz tas bija ļoti aktuāls, un šobrīd tas ir atkal parādījies. Protams, identiska situācija nekad nav iespējama un bez līdzībām ar pirmo brīvvalsts laiku, kad grozījumi bija aktualizēti, ir arī atšķirības. Šobrīd mums ir ilgāka parlamentāra pieredze, ir arī citas masu komunikācijas iespējas, lai aģitētu par Saeimas atlaišanu. Arī sabiedrības aktivitāte pieaugusi.
Tas nozīmē, ka Satversmes grozījumos paredzētā norma var izrādīties nevis teorētiska, bet ļoti iespējams, ka pirmo reizi pasaules vēsturē tā tiks arī īstenota?
Es domāju, ka vismaz mēģinājumi īstenot šo procedūru būs. Jautājums, protams, kādi panākumi tam būs, jo mani tomēr neatstāj sajūta, ka piedāvātais mehānisms ir pārāk komplicēts. Ja tautu iesaista kaut kādā procesā, tam jābūt ātram, jo bieži vien ir tā, ka, ja par kādu tēmu runā kādus četrus, piecus mēnešus, sabiedrības lielai daļai tas vairs nav interesanti. Piemērs ir drošības iestāžu likuma grozījumu referendums. Sākumā visi bija aktīvi un ieinteresēti, bet pēcāk interese noplaka.
Būtībā tas ir efektīvs līdzeklis opozīcijai, jo tas ir mehānisms, kā spēlēt vienmēr uz ārkārtas vēlēšanām. Šeit patiesībā ir liels risks, ka šos grozījumus Satversmē varētu izmantot opozīcija, lai nonāktu pozīcijā, kā arī valdošā vara, lai nostiprinātu un palielinātu savu ietekmi.
Saeimas atlaišana atkarīga no pašvaldību vēlēšanu rezultātiem
Ministru prezidents Ivars Godmanis neatbalsta šos Satversmes grozījumus, jo uzskata, ka Satversme ir rūpīgi izveidota, sabalansējot katras varas iespējas un tiesības. Šobrīd Satversmē dotās tiesības rosināt likumu pieņemšanu ļauj sabiedrībai diskutēt par konkrētu problēmu, taču abstraktais jēdziens ‘Saeimas atlaišana’ ir taču tik nekonkrēts! Vai uzskatāt, ka Satversmi nedrīkst kustināt?
Tas ir globālāks jautājums par pozīcijas un opozīcijas attiecībām Latvijā. Jāteic, ka, lai arī uz papīra tiesības opozīcijai izklausās ļoti plašas, patiesībā mums ir problēmas šajā jomā. Pirmkārt, nav efektīva dialoga starp parlamenta vairākumu un mazākumu, kas ir izteikta iezīme mūsu valsts parlamentārajā praksē un ko aizsāka „Jaunais Laiks” 8. Saeimā. Klāt vēl nāk Latvijas specifiskā situācija, kad opozīcijai kopumā ir gana daudz balsu, bet tā veidota no diviem spārniem – „Jaunais Laiks” un nosacīti kreiso balsis. Lai opozīcija spētu vienoties, ir jābūt kādam ļoti nopietnam jautājumam, jo pastāv savstarpēja neuzticēšanās. Līdz ar to opozīcija ir ļoti sadrumstalota. Kopējā sistēmas noskaņa ir tāda, ka ar 51 balsi var izdarīt ļoti daudz. To mēs redzējām pēdējā pusotra gada laikā, ka ar to var nopirkt kontrolpaketi konstitucionālajā tiesā, prezidenta amatu un daudz ko citu. Tas vedina domāt, ka opozīcijas stiprināšana ir nepieciešama. Es nezinu, vai Satversmes grozījumi ir labākais risinājums šai problēmai, jo Saeimas atlaišana ir laikietilpīgs process, un nez vai šis mehānisms pozitīvi risinās šo parlamentārisma defektu. Varbūt jādomā par atsevišķiem grozījumiem, piemēram, ka prezidentu ievēl ar 2/3 balsu. Tas prasa plašāku kompromisu parlamentā. Ja valdošajai koalīcijai pārmet nerunāšanu ar sabiedrību, tad visupirms droši vien problēma ir tajā, ka viņi nerunā ar opozīciju.
Tātad pieņēmums, ka ar šiem grozījumiem varētu izjukt viss balanss valsts pamatlikumā, ir, jūsuprāt, nepamatots?
Domāju, ka riska šeit nav. Satversme gan neaizliedz 15 dažādiem cilvēkiem ar 15 dažādām problēmām katram par sevi vākt parakstus par Saeimas atlaišanu un katram varētu būt sava motivācija atlaist Saeimu. Tas varētu nozīmēt patstāvīgu parakstu vākšanu par parlamenta atlaišanu. No otras puses, tos 10 tūkstošus parakstu savākt, kas nepieciešams, lai aizsāktu Saeimas atlaišanu, nemaz nav tik viegli un lēti. Mums jau ir piemērs ar likumdošanas ierosināšanu no tautas puses. Cik tad ir bijuši gadījumi, kad ir izdevies šādu likumu ne vien pieņemt, bet pat tikai ierosināt?
Bet likums ir viena lieta, bet vēlme atlaist Saeimu ir kaut kas pavisam cits!
Taisnība, uzrakstīt vienu teikumu par Saeimas atlaišanu ir vienkāršāk nekā 7 pantus kādam likumprojektam, un tīri emocionāli saaģitēt cilvēkus par Saeimas atlaišanu ir daudz vieglāk.
Un tad Satversme var kļūt par emocionālu dokumentu.
Grozījumi nav uzrakstīti emocionāli, bet tas, kā tos piemēros, ir cits jautājums. Man ir lielas aizdomas, ka gadījumā, ja šie grozījumi stāsies spēkā, tie paliks tikai uz papīra. Būsim godīgi – opozīcijai Saeimas atlaišana (lai gan viņi par to runā) šobrīd nav izdevīga. Jo ilgāk šis Saeimas sasaukums eksistē, jo neapmierinātība sabiedrībā pieaug. Tā ir tīri politiskā loģika. Bet indikators būs pašvaldību vēlēšanas un no tā rezultātiem būs atkarīgs, vai Saeimas atlaišana tiks īstenota dzīvē.
Saeimas atlaišanas iniciators – Kalvītis
Iespējams, ka par vēlēšanas sistēmas maiņu jādomā, bet jautājums, cik tālu ir jāiet šajā virzienā. Šo parakstu vākšanu tulko dažādi. Vērojot plašsaziņas līdzekļos cilvēku izteikumus, rodas iespaids, ka patiesībā cilvēki šobrīd parakstās nevis par kādu hipotētisku tiesību piešķiršanu Satversmē, bet gan par to, ka šai Saeimai tā kā jādodas projām.
Tātad par konkrēto Saeimu, nevis plašāku tiesību piešķiršanu tautai?
Jā. Principā šos grozījumu ir iniciējusi šīs Saeimas darbība un tās vēlēšanas. Politiskā kopaina šobrīd nav emocionāli neitrāla, un šķiet, ka tā ir Kalvīša otrā valdība, kas to ir radījusi. Pirms tam ik pa brīdim doma par Satversmes grozījumiem un Saeimas atlaišanu ieskanējās, bet tas bija vairāk pašu politiķu cilāts jautājums, un neviens īpaši uz to nereaģēja. Šobrīd jau ir citādāk. Uzskatu, ka tas būs spēcīgs politiskais signāls, ja izdosies savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu un tiks sludināta tautas nobalsošana. Tad politiķiem būs nopietni jāsāk domāt, kas būtu maināms. Veiksmīga izeja no tādas situācijas būtu, ja Valsts prezidenta konstitucionālā komisija nāktu klajā ar secinājumiem, kas būtu maināms Satversmē, jo šaubos, ka pašai tautai izdosies mainīt Satversmi – lai šie grozījumi stātos spēkā, tautas nobalsošanā par to ir jānobalso pusei no visiem pilsoņiem. Un, ja atcerēsimies Eiropas Savienības referendumu, tad toreiz izdevās savākt vien 48% no visiem pilsoņiem.
Tad jau nemaz tik cerīgi neizskatās, ka Satversmes grozījumi varētu stāties spēkā?
Satversmi grozīt ir ļoti sarežģīti. Tas ir apzināti tā veidots, lai tas notiktu ļoti pārdomāti. Līdz ar to politiķiem būtu jādomā par kaut kādiem alternatīviem variantiem.
Bet tas var būt arī iemesls, kāpēc politiķi varētu neko nedarīt un Satversmi negrozīt.
Jā, bez šaubām. Es pat domāju, ka tas būtu izdevīgi šobrīd neko nedarīt un ļaut procesam iet pašam savu gaitu. Rezultātu ir viegli prognozēt – Saeima grozījumus noraidīs un tautas nobalsošana neizdosies. Taču risks no politiskās loģikas viedokļa ir tāds, ka Saeimas atlaišanas kārti pacels opozīcijas partijas un tās partijas, kuras šobrīd tiek dibinātas. Un, proti, 10. Saeimas vēlēšanas varētu notikt šī jautājuma zīmē – piedāvājums vēlēšanās būs ne tikai, piemēram, „cita politika”, bet arī tas, vai partija atbalstīs grozījumus dot iespēju tautai atlaist parlamentu. Vēlēšanu sistēmas reforma un parlamenta un tautas tiesību samērība varētu būt viens no pamatjautājumiem, ko vēlētājs uzdos partijām pirms 10. Saeimas vēlēšanām.