Sākotnēji toreizējiem ministriem Sandrai Kalnietei un Ģirtam Kristovskim motīvi par reālpolitiku patiešām bija skaudri, bet loģiski – neiesaistoties Irākas notikumos līdz ar citām valstīm, tai skaitā kaimiņiem, Latvijai kā topošajai NATO kandidātvalstij draudētu izpalikt būtiskāko partneru atbalsts. Šobrīd NATO esam jau iekšā, pirmie eiropieši – spāņi jau dodas mājās, poļi sāk apsvērt šādu iespēju. Vai mūsu, nu jau pašreizējie varasvīri vispusīgi apsver šos faktus? Nē. Spāņi tiek nosodīti vēl ātrāk, nekā viņu jaunais priemjers pieņēma lēmumu par karaspēka izvešanu, pat nepieminot viņu argumentāciju – jaunais Spānijas premjers izteicies, ka viņš neparedz tādas ANO rezolūcijas pieņemšanu, “kura atbildīs tiem noteikumiem, kurus mēs esam izvirzījuši mūsu klātbūtnei Irākā”. Ko mēs paredzam? Tas, kādi ir Latvijas noteikumi mūsu klātbūtnei, vakar uzskatāmi atklājās tik strīdīgajā jautājumā par to, kurā brīdī dalība miera uzturēšanā pārvēršas par piedalīšanos karošanā. Taču šo robežšķirtni novilkt politiķiem būtu pienākums, atceroties viņu pašu, tai skaitā tagadējā aizsardzības ministra Ata Slaktera pirms gada teikto no Saeimas tribīnes, ka Latvijai nav jāsūta karavīri karā. Iespējams, ka pašreizējais Latvijas vienības statuss arī vēl arvien atbildīs miera uzturēšanas statusam, taču, ņemot vērā kontekstu, būtu sabiedrībai skaidri pateikts, kas tam vairs neatbilstu.
Atzīstot, ka Latvijas augstākajām amatpersonām vispār šobrīd nav vienotas nostājas, un nākamnedēļas Nacionālās drošības padomes sēdē par to lems, tiek runāts, ka Latvija prasīšot ANO jaunus mandātus. Cik šāda runāšana ir (bez)perspektīva liecina kaut vai tas, ka tieši vakar vakarā ziņu aģentūras izplatīja ziņu, ka ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans izteicies, ka pieaugošā vardarbība Irākā neļauj ANO palielināt savu lomu šajā valstī. Par to, vai Latvijas augstāko amatpersonu kopums uzskata par vajadzīgu sniegt sabiedrība plašāku izvērtējumu un prognozes, varēsim spriest jau nākamnedēļ.
Tikmēr par Poliju, kad vakar izskanējis tās premjera paziņojums, ka tiek apsvērta šīs valsts karavīru atsaukšana, mūsu politiķi steidz vairot skepsi, ka nez vai poļi to tiešām darīs. Neviens nesaka, ka viņi konsultēsies, apspriedīsies ar saviem poļu kolēģiem un apsvērs vai salīdzinās abu pušu argumentus. Savdabīgi, bet nepavisam neatbilstoši dažbrīd izskanējušajām tēzēm par Austrumeiropas partneriem, Eiropas Savienībā ieejot. Kas arī ir reālpolitika.
Visbeidzot, trūkst arī vērtējuma par ASV plāniem nodot varu vietējai Irākas pašpārvaldei, nemaz nerunājot par turpmākām vēlēšanām. Šie plāni nebūt nerealizējas kā iecerēts, un tā vietā, lai attīstītu humānās operācijas, atjaunojas šaušana un bumbošana, uz kuras fona Latvija var aizmirst reiz cerīgi solītās biznesa iespējas celtniecībā vai kur citur.
Iespējams, ka visi šie aspekti vēl ir par maz, lai Latvija lemtu par savas nostājas maiņu, taču tie ir pietiekami, lai tos respektētu un tos pieminētu.
Nevar gan arī teikt, ka šos aspektus aptvertu pirms gada radušās pretkara kampaņas “Es par mieru” aktīvisti. Daiļrunīgā amerikāņu kritika gandrīz vai izslēdz versiju, ka Huseina arests varētu būt pamatots, un arī nedod plašākas versijas, kādus argumentus vajadzētu apspriest Latvijā, pārvērtējot valsts nostāju. Interesantu viedokļa rokādi izpildi pašreizējās valdošās mazakuma koalīcijas atbalstītājs un tradicionāls Irākas kara oponents Jānis Jurkāns. Vēl decembrī Saeimā balsojis pret Latvijas karavīru mandāta pagarināšanu, šobrīd viņš, neskatoties uz karadarbības izvēršanos, kas tikai pasliktina tur atrodošos karavīru stāvokli, atbalsta viņu mandāta turpināšanu. Protams, nevar jau pierādīt šādas nostājas saistību ar pašmāju politiskām batālijām, tomēr, ja šī ārpolitikas lietpratēja ieteikumi turpmākai rīcībai aprobežojas ar aicinājumu gatavot gultas slimnīcās terorisma upuriem, arī to par reālpolitiku pagrūti nosaukt.
Kamēr augšminētās par un pret nostājas lielākoties nemainās, šķiet, mainījies ir sabiedrības noskaņojums – ja agrāk visnotaļ pārliecinošs bija viedoklis, ka Latvijas karavīriem nav jāpiedalās Irākas operācijās, tagad, vismaz pēc “Kas notiek Latvijā?” telefonaptaujas spriežot, līdzvērtīgs ir viedoklis, ka jāatbalstu partnervalstu vairākums. Tas nozīmē, ka cilvēki domā, šaubās un maina viedokļus. Taču tas nekādi nenozīmē, ka pretējo viedokļu daudzinātājiem – gan pie varas esošajiem, gan opozicionāriem politikā vai sabiedrībā – nevajadzētu arvien plašāk šos viedokļus motivēt, analizējot pretargumentus un prognozējot turpmāko.