Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.08.2019.
 

Pašapzinīga vai pašapmierināta ārpolitika?

Ārlietas

07.04.2005. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Pēc pagājušā pavasara, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, Latvijas ārpolitika lielā mērā objektīvi bija nonākusi sava veida „samazināto apgriezienu” stāvokli – galvenie izvirzītie uzdevumi izpildīti, jaunu vai īpaši smagu nav, daudzās jomās ārpolitika kļūst par iekšpolitiku Eiropas mērogā, bet tradicionālā cīkstēšanās ar Krieviju jau gluži vai pierasta lieta. Gada beigās, kad sākās 9.maija epopeja, situācija mainījās, okupācijas un vēstures tēmas kļuva par ikdienas aktualitāti un arī attiecību intensitāte ar Krieviju pavisam cita.

Kas notiek ar Latvijas ārlietām?

Vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” uzstādījums bija, sapulcējot vienuviet gan agrākos, gan pašreizejos ārpolitikas veidotājus un virzītājus, veidot kopīgu „smadzeņu koncentrātu” par ārlietu mērķiem un līdzekļiem, galvenokārt minēto okupācijas un vēstures jautājumu kontekstā. Tomēr daudzas vispārīgas vai pretrunīgas atbildes par konkrētiem jautājumiem, uz pašpārliecinātu un patosa pilnu frāžu fona, rosina skeptiskas pārdomas.

Var jau būt, ka lielā mērā tā jābūt, ka tā ir šolaiku ārpolitikas realitāte – publiski tiek deklarētas vispārīgas lietas, bet konkrētais notiek diplomātiskajos kuluāros, un to uzzinām „post factum”, vai arī pat tas paliek tikai slepenos arhīvos. Pat ja daļā jautājumu tas ir loģiski, kopumā tomēr jāatgriežas pie saknēm – vai šāda tradīcija ir arvien vēl atbalstāma. Taču ir arī cita versija. Līdz šim, ja ne stratēģiskajos uzstādījumos, tad to izpildē, ārpolitikā tomēr valdošs bija inerces un piesliešanās princips – ejam turp, kurp ejam, izpildām un atbalstām to, ko iesaka. Atkal, augstāku, ne tikai no mums atkarīgu mērķu vārdā tas varētu būt atbalstāms. Bet nu it kā šie mērķi ir sasniegti, un jaunus varam nospraust patstāvīgāk. Tomēr, piemēram, vairāku dažādu ar okupācijas lietām saistītu deklarāciju tapšana, kuru saturs un mērķi nav saucami par pilnībā saskaņotiem, neliecina par vienoto stratēģiju. Sava, bet lielā mērā individuāla stratēģija ir Valsts prezidentes veidotajai ārpolitikai – vairākkārt bijis acīmredzami, ka pirmās personas rīcība ir visnotaļ patstāvīga. Šīs rīcības stratēģija, šķiet, maz un šauri apspriesta.

Ilgāku laiku varējām runāt par reālpolitikas ceļu Latvijas ārpolitikā – sak, darām to, kas jādara, ja no tā gūstām savu labumu. Spilgtākais piemērs bija līdzdalība karadarbībā Irākā. Ja šobrīd varam turpināt lietot šo reālpolitikas jēdzienu, tad tā tomēr ir citas kvalitātes un cita potenciāla reālpolitika. Un, okupācijas un vēstures kontekstā, vai nu mūsu cena var būt citu, piemēram, ekonomisku jautājumu nodrošināšana nākotnei, ja netiek pieņemtas maksimālās prasības okupācijas seku jautājumos, vai nu „rietumu lietussargs” ir gana savtīgi jāizmanto, lai spiestu un piespiestu Krievijas ārpolitiku atkāpties vairākās, acīmredzami demagoģiskās pozīcijās. Vispārīgās atbildes, piemēram, par mūsu mērķiem attiecībā uz Džordža Buša vizīti, diez ko neliecina, ka ir skaidri reālpolitikas plāni. Tāpat kā vieglprātīga attraukšana, ka pēc konflikta ap 9.maiju ar Baltijas valstu vienotību viss ir kārtībā.

Situācija ar robežlīgumu ar Krieviju ir vēl traģikomiskāka – astoņus gadus pēc tā vienpusējās akceptēšanas un vaimanām, ka Krievija to neparaksta, esam nonākuši pie atklāsmes, ka varbūt pašiem nebūtu jāparaksta, jo nezinām, kā risināt 1920.gada miera līguma pēctecības un1944.gada Abrenes atņemšanas jautājumus. Šādā situācijā teikt, ka jaunas ārpolitikas koncepcijas nepieņemšana jau pāris gadu garumā nav nekas ļauns, arī nav diez ko atbildīgi.

Nevar noliegt, ka līdzšinējos gados Latvijas ārpolitika ir sasniegusi daudz. Un tas acīmredzot ir galvenais iemesls, kas veicina šādu pašapmierināti pašapzinīgo noskaņu. Skaidrs arī, ka šobrīd daudz ko augšminētā kontekstā neatrisinot, nekas īpaši traģisks nevar notikt. Tomēr, tas nav attaisnojums, lai daudz ko nerisinātu ātrak, vai arī pašiem sev neizvirzītu jaunas, augstākas latiņas, nevis dzīvotu līdzšinējās tradīcijās. Pretējā gadījumā tā var kļūt ne tikai par visrakstā minēto, bet arī par nerealizēto iespēju ārpolitiku.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Ārlietas  

     Kas notiek ar prezidentu vizītēm Rīgā un Maskavā?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: