Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 11.12.2019.
 

„Latvijas Pasta” smagā piezemēšanās

Telekomunikācijas, sakari

17.01.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 5
Vērtējot līdzībās ar inflācijas apkarošanu, kuras ierobežošanas pasākumi tika krietni novilcināti un nu nākas bažīties par tā saukto smago piezemēšanos, arī „Latvijas Pasta” (LP) darbība šobrīd nonākusi līdz līdzīgai diagnozei. Gan par preses, gan vēstuļu piegādēm izskan neskaitāmas pretenzijas, LP finanšu situācija ir kritiska, bet, kā vakar izskanēja „Kas notiek Latvijā?” debatēs, risinājumu versijas pagaidām ir pretrunīgas un neskaidras.

„Latvijas Pasts” ir uz maksātnespējas vai bankrota sliekšņa – ar vieniem vai citādiem vārdiem, tomēr šī kuluāros jau labu brīdi izskanējusī versija vakar guva publisku apstiprinājumu. Tas, acīmredzot, sasaucas gan ar nostāstiem par to, kā LP aizvadītā mēneša laikā nav spējis saņemt kārtējo kredītu pat pēc satiksmes ministra personiskām aktivitātēm attiecībā uz kādu banku, gan pasta klientu sūdzībām, ko vakar saņēma „Kas notiek Latvijā?” redakcija, ka šāgada sākumā maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem pārdesmit dienas „marinēti” LP norēķinu sistēmā.

 

Pasta zaudējumi galvenokārt tiek saistīti ar darbinieku algu palielinājumu pērngad, ko ne pērn, ne šogad, vismaz pagaidām, nekompensē ieņēmumi par preses piegādi. Tomēr mīnusi un cenas vēl nevar būt par attaisnojumu tam, ka pasts jau otro gadu pēc kārtas sāk gadu ar masveida problēmām preses piegādēs un pasta piegāžu kvalitāte, iespējams, ne tikai neuzlabojas, bet pat pasliktinās – tas nu būtu vēl jānovērtē un jāpaziņo sabiedrisko pakalpojumu regulētājiem. Neapšaubāmi, te ir daudz ko pārmest LP ģenerāldirektoram Gintam Škodovam personīgi, lai cik daudzus savus padotos viņš neatlaistu no darba. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasta administrācijas izmaksas ir pieaugušas.

 

Epopeja ap preses zemo piegādes kvalitāti no vienas puses un zemajām cenām no otras, gan nav vienos vārtos vērtējama. Varētu pat teikt, ka preses izdevēji ir bijuši diezgan divkosīgi – faktiski tomēr labi zinot nesamērīgās cenas un nesabalansēto pilsētu un lauku piegāžu izmaksu jautājumu, kas draud ar ilgtermiņa problēmām, piemēram, aizpērn nenotika tik principiālas sarunas par cenu pieauguma pakāpeniskumu, kādas notika pērn. Bet aizpērn, kā zināms, bija vēlēšanu gads, kad politiskie uzstādījumi apstādina jebkuru tarifu celšanu, lai kāda ekonomiskā loģika to prasītu.

 

Kā iespējamie risinājumi šobrīd tiek piesaukti vai nu tiešas budžeta dotācijas preses piegādēm laukos, vai arī tā saucamais universālā pakalpojuma modelis, kurā rentablie pakalpojumi dotē nerentablos. Līdzās tam vēl tiek piesaukts pasta bankas projekts, kas it kā ļautu padarīt rentablu pasta nodaļu tīklu. Pirmkārt, ja prognozējam īstermiņā, ļoti jūtīgs uz valsts taupības politikas un daudzu neapmierināto grupu fona ir budžeta izdevumu palielināšanas plāns un tā īstenošanas iespējas valsts budžeta grozījumos. Tikmēr pasts var turpināt strādāt ar zaudējumiem un nez vai tas stimulēs labāku pakalpojumu kvalitāti. Otrkārt, lai gan universālo pakalpojumu modeli šī pati koalīcija pērnruden solīja ieviest no šā gada līdz ar jauna pasta likuma pieņemšanu, tas nav noticis. Par to, cik reāla, prognozējama un racionāla ir šī versija tuvākajā laikā, liek šaubīties vakar izskanējušie regulatora pārstāvja pārmetumi, ka pasta izmaksas nav caurspīdīgas un privāto pasta piegāžu uzņēmēju protesti pret izlīdzināšanas principiem. Arī pasta bankas ieviešanas versija pagaidām nešķiet pārliecinoša, ja nu vien „DnB NORD” banka nav īpaši pārliecināta ka pie pašreizējās plašās banku konkurences tai vēl ir būtiskas biznesa izredzes, izvēršot superplašu filiāļu tīklu. Lai gan pat tad vēl ir atklāti jautājumi par pasta nodaļu skaita samazināšanu, kas ir vēl viens sociāli jūtīgais jautājums, līdzīgi kā tēma par preses piegādēm laukos.

 

Uz šī visa fona ilgtermiņa nākotnes prognozes vēl mazāk skaidras padara neskaidrība ar pasta likumprojekta tapšanu un tajā nepieciešamo regulējumu par konkurenci, tirgus principiem, sociālām funkcijām un tamlīdzīgi. Un tā gan vairs nav pasta, bet tā politikas noteicēja – Satiksmes ministrijas kompetence. Ir, protams, pamats spriest par pasta vadības maiņu, taču ministrija ir tā, kas, citastarp, kūrē arī kārtējo pasta nozares vairākgadu politiku. Pašreiz spēkā esošais dokuments attiecas uz laiku no 2005. līdz 2009.gadam, kurā pagrūti atrast gan pašreizējo problēmu prognozes, gan to risinājumus. Aināram Šleseram nākammēnes apritēs pilni četri gadi satiksmes ministra amatā. Pasta epopeja liek prātot par to, cik smaga piezemēšanās var būt buldozeriem un raķetēm.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: