Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 25.08.2019.
 

Beigta ēzeļa ausis, gāzes adata, vai...

Ārlietas

06.12.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 12
Pirms dažiem gadiem, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, iestājās zināms mulsums. Ilggadīgi pamatuzstādījums bija iestāties šajā savienībā, bet izpalika nopietna stratēģija, ko mēs īsti tajā gribam darīt. Šķiet, attiecībās ar Krieviju ir līdzīgi – pēc robežlīguma atzīšanas par Satversmei atbilstošu un, uzsākoties intensīvākām starpvalstu attiecībām, diezgan pretrunīgas ir palikušas versijas par pretenzijām okupācijas seku sakarībā, pretimnākšanu ekonomisko interešu kontekstā, risku par politiskajām ietekmēm un tamlīdzīgi.
Patiesība starp mītiem un realitāti, droši vien, ir kaut kur pa vidu. To, cik tālu no šī vidus esam, spilgti vakar rādīja debates „Kas notiek Latvijā?”. Savulaik Krievijas prezidents Vladimirs Putins, komentējot Abrenes tēmu, kļuva daiļrunīgs un, citējot klasiku no filmas „12 krēsli”, pavēstīja, ka Latvija nevis Abreni, bet beigta ēzeļa ausis dabūšot. Abrene nu ir zudusi, un ir jautājums, cik liela būs no tā jēga vai, vēl reālpolitiskāk runājot, kāda būs tās cena. Tagad, runājot par potenciālo Krievijas gāzes piegāžu īpatsvara palielināšanu, izskan viedokļi, ka Krievija grib uzsēdināt Latviju uz gāzes adatas. Politisko interešu kontekstā, protams. Tikmēr tranzīta jomā vismaz pagaidām vēl nekādi lieli uzlabojumi nenotiek. Starpvalstu kontakti gan notiek, un tikai laiks rādīs, ko tie dos. Taču uz jautājumu - ko grib Krievija, mums Latvijā ir jāatbild ar pašiem savu versiju, lai uz šīs atbildes var balstīt skaidru politiku.

Diemžēl Latvijas enerģētikas politika tā arī nav definēta, zinot, ka Ignalīnas atomstacijas slēgšana ir ļoti drīza problēma. Un tieši šobrīd no premjera amata promejošais Aigars Kalvītis primāri ir atbildīgs par tās nerisināšanu, jo, kamēr robežlīguma virzību viņš aizvadītā gada laikā atbalstīja gluži vai ar putām uz lūpām, enerģētikas nostādnes tā arī valdībā netika apstiprinātas. Zīmīgi tas, ka tieši šī vilcināšanās, iespējams, ir sašaurinājusi un turpina sašaurināt iespējas enerģētikas resursu dažādošanai. Atstājot lielāku lomu gāzei. Vai tā ir adata vai racionāls risinājums – tas nu šobrīd ir atklātais jautājums, arī valdības tapšanas procesā.

Visbeidzot, uz visa šī fona filmas „Putina sistēma” neparādīšana LTV ēterā aizvadītajā nedēļas nogalē, ir stāsts ne tikai par cenzūru, bet arī par politikas taisīšanu. Zinot tradīcijas un personālijas, ir faktiski neiespējami pieļaut, ka LTV vadība pati no sevis būtu izdomājusi realizēt politiska konteksta gājienu, grozot programmu. Ja tā nenotika, notika telefonzvani. Par kuriem vēl arvien nav skaidrības. Sauksim to par politisko spiedienu vai dajebkā. Ja Jānis Holšteins pa īstam grib demonstrēt atbildību, tad viņam tagad to realizējot būtu ne vien jādemisionē, bet atklāti jāizstāsta, kurš kuram ir zvanījis un ko teicis, pat versiju līmenī. Jo runa jau nav tikai par saturu, bet stilu. Atklātībai būtu jābūt vienam no pamatprincipiem Latvijas demokrātijas stiprināšanā. Protams, vienmēr ir un būs valsts noslēpumi, taču tie nav aizkulišu lietu kārtošana. Savukārt, ņemot vērā Krievijas plašo pieredzi nepubliskās aktivitātēs, plašajā spektrā no diplomātijas līdz specdienestiem, tieši šāda lietu kārtošana varētu būt Latvijas lielā Austrumu kaimiņa trumpis. Un Latviju, ja tās pārstāvji spēlēs šajā stilā, var smagi apspēlēt.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: