Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

Jauna vecā vai citāda valdība? (II)

Ivara Godmaņa valdība

13.11.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 7
Rakstu ar identisku virsrakstu rakstīju pēcraidījuma komentārā, kas tika publicēts „Delfi” portālā pirms 13 mēnešiem, tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām. Jāatkārtojas, jo atskaites punkti ir ļoti līdzīgi. Līdzšinējās koalīcijas partijas izveidojušas darba grupu nākamās valdības deklarācijas izstrādei – tieši šāda ziņa, kas izskanēja vakar, ar gandrīz to pašu figurantu dalību jau tika pavēstīta pirms nedaudz vairāk nekā gada. Kāda jēga?
Demisionēt solījušais premjers, tautpartijietis Kalvītis paziņojis, ka darba grupā aicinātas „tās partijas, kas vēlas uzņemties atbildību”.
LPP/LC līderis Šlesers izteicies, ka prioritāte jaunas valdības veidošanā būs profesionalitāte, "kas ir svarīgāka nekā jaunas sejas".
ZZS paziņo, ka „vēlētos paturēt vides un zemkopības nozares”.
TB/LNNK priekšsēdis saka, ka tēvzemieši valdībā grib iesaistīties, „lai to vietu neaizņemtu citi”. Lūk arī atbildes uz jautājumu par to, vai pēc pēdējā mēneša sabiedrības aktivitātēm politikā notiek pārmaiņas.

Tikmēr JL aicina pārejas perioda jeb pagaidu valdību līdz ārkārtas vēlēšanām, ko neviens neatbalsta, kā arī nākusi klajā ar aptuveni desmit punktu „veicamo darbu” programmu „lai sakārtotu politisko vidi un izvestu valsti no ekonomiskās krīzes”. Savukārt SC vadība, vairs pat tā īsti neuzturot ideju par „varavīksnes valdību”, vispār kā maz ticamu novērtē apvienības iesaistīšanos jaunā valdībā. Lūk, kāds opozīcijas potenciāls.

Prezidents paziņojis, ka gaidīs partiju priekšlikumus par premjeru, un pagājušās nedēļas versijas, ka jārīko publiskās debates par valdības veidošanu un programmu, nomainījusi atziņa, ka „no slēgtām diskusijām nevajag vairīties”. Lūk, redzamas prezidenta konsekvences.

Koalīcijas darba grupas izveide pagaidām nekādi neliecina, ka tajā uzstādījums ir pārvērtēt  neizdarīto līdz šim, gan valdības deklarāciju pildot un konkrētu nozaru resorus vadot, gan, vienkārši, līdz masu protestiem un vairākās nozarēs krīzes priekšvakarā nonākot, un definēt, kurš un kā par to atbild. Līdz ar to pagaidām maz pamata paredzēt pārmaiņas politikā un valsts pārvaldē gan konkrētās nozarēs, gan principos kopumā.
Par opozīcijas potenciālu savukārt neliecina mētāšanās starp pagaidu valdību un ārkārtas vēlēšanām no vienas puses, un vēlmi atgriezties pie varas no otras puses, pa vidam nespējot piedāvāt pietiekami nopietnu izvērstu alternatīvu valsts pārvaldīšanas plānu, jo desmit punktu plāns ir ļoti pašķidrs.
Prezidents, lasot šajā gadījumā vienu un to pašu Satversmes pantu, var būt aktīvs vai pasīvs, izvēloties cilvēku, ko nominēt par nākamo valdības vadītāju. Var ierosināt principus, var meklēt kandidātus ārpus partiju ieteiktajiem. Var arī to nedarīt. Šobrīd šķiet, ka prezidents kļūst par pasīvo.

Līdzās un apkārt šiem varas pārdalītājiem bija ir un būs tauta, sabiedrība, nevalstiskais sektors un tamlīdzīgi, saucam kā gribam. Pagaidām neizskatās, ka būtu mainījies stils, kādā šie varas īpašnieki tiek vai netiek iesaistīti jaunas valdības izveidē un premjera izvēlē. Pagaidām gan arī tā īsti tas nav prasīts.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: