Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 21.11.2019.
 

Kā krievu skolās stiprināt nacionālu valsti?

Minoritāšu skolu reforma

04.03.2004. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Krievu skolu aizsardzības štāba līderi vakar “Kas notiek Latvijā?” diskusijā izvirzīja sev un saviem domubiedriem grūtu uzdevumu – sapulcināt 100 tūkstošu cilvēku protestus, ja valdošo politiķu nostāja pret izglītības reformu paliek nepiekāpīga.

Raidījuma "Kas notiek Latvijā?" videoieraksts

Pat ja tik daudzskaitlīgs pasākums nenotiks, sestdien gaidāmais vislatvijas krievu skolu aizstāvju kongress rada situāciju, kurā līdzšinējā pretīmstāvēšana nenāks par labu ne latviešiem, ne krieviem vai citu tautību protestētājiem.

Nez vai var lolot ilūzijas, ka var atrast abām pusēm pieņemamu saturisku kompromisu. Taču ir ne mazums aspektu gan pēc satura, gan formas, kas varētu mainīties vai nākt klāt līdzšinējā polemikā, lai tā atbilstu līmenim, kurā runa ir par valsti.

Ir acīmredzami, ka latviešu politiķu un arī ierēdņu nostāja ir balstīta uz mērķi par nacionālas valsts veidošanu. Tomēr būtiski, ka šī nav tikai pilsoniska nostāja – politiķim tā ir arī politiska, jo rūp tautiešu vēlētāju balsis, bet ierēdņa nostāja nemaz nevar pārlieku atšķirties no politiķa, jo jārūpējas par amata saglabāšanu. Šī nostāja ir loģiska, taču tā nevar būt pilnvērtīga, ja ir “baltie plankumi” argumentācijā par profesionālo – izglītības specifiku, pamatojot, kāpēc jāpalielina latviešu valodā mācāmo priekšmetu skaits. Kamēr nepilna gada laikā notikuši vairāki masu protesta pasākumi un prese krievu valodā ir pilna ar kritiku, latviešu varasvīru reakcijā dominē distancēts aizvainojums – sak, jūs esat demogogi, kūdītāji vai sakūdītie, Maskavas roka, un tamlīdzīgi.

Ja runā par tiesiskiem aspektiem un to, ko var saistīt ar nacionālo drošību, pašas varas kompetencē būtu nodrošināt, lai likumsargi bez vilcināšanās konkrēti novērtē - vai masu pasākumus var traktēt kā tikšanos ar vēlētājiem vai nē, vai formāli nereģistrētā štāba darbības komerciālā puse propagandas materiālu izgatavošanā un pasākumu organizēšanā ir likumīga, un vai par to var piemērot kādas sankcijas vai nevar. Ja var, tad tam tiesiskā valstī ir jānotiek, ja nevar, tad par to jārunā ar mēru.

Ja runā par izglītību, tad ir konkrēti jāspēj definēt, vai valsts paredz individuālo pieeju un pārejas periodu daļai skolu, un, ja paredz, kurām un pēc kādiem kritērijiem. Ja runā par skolotājiem, tad jābūt konkrētiem kritērijiem, pēc kuriem novērtēs viņu spēju kvalitatīvi mācīt valsts valodā. Ja piesauc augstāko izglītību, tad ne politiķiem, ne ierēdņiem nebūtu jāstāsta sava empīriskā pieredze kur katrs strādājis par pasniedzēju, bet jāuzrāda uzskatāmas analīzes un pētījumi par krievu skolu absolventu panākumiem un problēmām augstākajās mācību iestādēs valsts valodā. Ja runā par skolēniem un viņu kūdīšanu, tad padomājot, ciktāl šāda runāšana vispār ir ceļš uz sarunu. Tā kā runa jau ir par ideoloģiju, tad ir jābūt tieši tik lepniem, lai būtu vienkārši un runātu ar tiem pašiem vēlētājiem visās auditorijās, katrā skolā, un pat jāpiesakās runāt katrā pasākumā – lai cik nepatīkami tas nebūtu. Un tad jau var citādi spriest, ciktāl oponenti ir spējīgi uz dialogu un izpratni par nacionālas valsts ideoloģiju.

Ir acīmredzami, ka protestētāju līderiem ir politiskie mērķi, kas prasa arvien kategoriskāku nostāju. Tikmēr daudziem krievu cilvekiem – tostarp daudziem vecākiem – šī izglītības lieta kļūst par starta punktu un iespēju plašākam revanšam ētnisko attiecību jomā. Tomēr būtu pārsteidzīgi visus mest pār vienu – valsts ienaidnieku kārti. Ja reiz esam nonākuši līdz tēmām par divkopienu valsti, okupācijas sekām un tamlīdzīgi, tad ir jārunā par visu to kopumā, ne vairs tikai par izglītību, pamatojot to kopējā kontekstā. Tikai tā var nonākt pie sarunas, vai pilsoņi krievi un iedzīvotāji krievi ir, vai arī, kā viņi var būt pilnvērtīgi Latvijas nacionālās valsts pilsoņi un iedzīvotāji.

Ja ir izsmeltas sarunas iespējas ar protestētāju līderiem, var runāt ar jebkuriem citiem viedokļu līderiem – kultūrā, biznesā un citās sfērās. Jo šī jau ir nacionāla mēroga problēma un to nevar risināt bez nacionālā mēroga sarunas. Varbūt pat vēl plašāk - pirmajiem, nesagaidot protestētāju aktivitātes, runājot starptautiskajās institūcijās. Ja nu reiz ir tik liela pārliecība un grib izslimot “balto tēvu” aizvainojuma “mūs nesaprot” simptomu.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Minoritāšu skolu reforma  

     Kas notiek ar izglītības reformu minoritāšu skolās?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: