Ņemot vērā acīmredzamu vismaz publisku atbalstītāju trūkumu valdības lēmumam nevalstiskajā sektorā, kā arī to, ka pat viena no augstākajām trešās varas amatpersonām – ģenerālprokurors nav vienisprātis ar pie varas esošajiem politiķiem, var secināt, ka to, ar kuriem valdībai, vismaz šajā gadījumā, izdodas sastrādāties, it nemaz nav daudz. Tautu atlaist vai atbrīvot no amata demokrātijā nav iespējams. Valdību vai varu gan. Lai sastrādātos, vienai pusei ir jāmaina nostāja, un, ja Latvija ir demokrātiska republika, tad to varas hierarhijā pienāktos darīt tiem, kas kalpo tautai. It īpaši tad, ja ir problēmas argumentēt, vai varas lēmumi dos labumu tautai, vai vairāk nodrošinās kāda individuāla politiķa ambīcijas vai ko citu, vienalga, vai to raksturotu ASV vēstnieces retorikā par cilvēkiem mākoņos un pie jūras, vai kā citādi.
Nesteigšos pārdramatizēt situāciju, tomēr, ņemot vērā arī tikai pēdējo pāris nedēļu laikā izvērsušos nekad agrāk nepieredzētos arodbiedrību protestus, tik zema uzticēšanās politiskajai varai Latvijā sen nav bijusi. Tas prasa maksāt augstu cenu par šīs uzticēšanās atjaunošanu.
Konkrēti runājot par KNAB, budžetu un tamlīdzīgām lietām, šajā kontekstā var izstrādāt kārtējās likumu maiņas un pilnveidot daudzas citas lietas. Sākot, piemēram, no neatkarīgu, augstu amatpersonu neaizskaramības vai uzticamības nostiprināšanas, teiksim, nosakot, ka parlamentā par viņiem jānobalso ar kvalificēto vairākumu. Beidzot ar racionālākas vai efektīvākas nodokļu sistēmas un ienākumu kontroles sistēmas ieviešanu un iedarbināšanu. Taču tie ir tikai līdzekļi. Šobrīd, šķiet, primārais jautājums ir par to, kurus politiķus ar kādiem līdzekļiem tauta, vismaz savā pilsonisko aktivitāšu un viedokļu vairākumā, pilnvaro rīkoties jeb ar kuriem kādā veidā grib sastrādāties. Bet tas ļoti konkrēti jāsaka pašai tautai. Taču, ne tikai vienā šodienas pasākumā pie Saeimas. Tad šis pasākums var palikt vēsturē tikai kā protestējošs pūlis, kura iniciatori – sabiedrībā pazīstamas autoritātes neturpina iesākto un neizvērš protestus gan kvantitātē, gan kvalitātē. Ja tas nenotiek, rezultāts var būt viens tas, ka šādus protestus politiskā opozīcija varēs izmantot valdības gāšanai, pēc kuras nekāds saulainais scenārijs vēl nebūt nav redzams. Savukārt, tikai tad, ja būtiski mainās sabiedrības aktivitāte gan vienreizējos protestos, gan ilgtermiņā, var mainīties ne tikai politiskie lēmumi, bet arī politiķu attieksme un principi.