Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.05.2019.
 

Aizdevēji aizbrauks, bet jautājumi paliks

SVF un EK aizdevums

07.04.2011. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Vai Latvijas politiķiem ir pietiekami ne vien tikai budžeta konsolidācijas aritmētikai, bet arī valsts attīstībai nepieciešamie piedāvājumi, un kas (ne)notiks ilgtermiņā, kad starptautisko aizdevēju programmas un spiediena vairs nebūs– šie ir divi galvenie bažpilnie jautājumi saistībā ar pašreizējām sarunām ar aizdevējiem viņu kārtējā pārskata misijā. „Kas notiek Latvijā?” debates vakar dažas bažas mazināja, bet dažas pastiprināja.

Pēc pēdējā laika skarbās izrunāšanās starp Zaļo un Zemnieku savienības neformālo un faktisko līderi Aivaru Lembergu un dažiem „Vienotības” politiķiem, aci pret aci runājot skarbums ir pierimis. Kas ir labi, ja runājam par vidi, kurā strādāt pēc būtības. Tomēr vēl nekas neliecina, ka politisko pretīmstāvēšanu daudzos jautājumos ir nomainījuši kompromisi un vienprātība pēc būtības.
Versijās par budžeta deficīta procentiem un summām  - 2,9% vai 2,5%, 130 vai 150 miljoni - šobrīd, protams, vienas patiesības nav un tai arī nav jābūt. Attiecībā par šo versiju ietvaru - plāniem ar mērķi panākt 2014.gadā eiro ieviešanu – ZZS it kā ir pieklusinājuši savas agrākās atrunas. Tiesa gan, abu koalīcijas politisko spēku politiķiem vēl pienāktos daudz precīzāk definēt Latvijas sabiedrībai par eiro ieviešanas pamatojumu, sākot no valsts finanšu, beidzot ar drošības jautājumiem.
Komplicētāks un zīmīgāks ir jautājums par starptautiskā aizdevuma termiņa pagarināšanu, ko Andris Vilks ātri atsauca, bet Aivars Lembergs turpina uzturēt. Te ir runa par koalīcijas domstarpībām attiecībā uz Latvijas pozīciju sarunās ar aizdevējiem principiālā jautājumā, un atšķirīgā argumentācija diskusijā televīzijas studijā nodemonstrēja, cik plāna un nekonkrēta ir robežšķirtne starp faktiem un interpretācijām, ekonomisko pamatojumu un politisko spēli.

Attiecībā uz konkrētiem paredzamajiem budžeta deficīta mazināšanas jeb konsolidācijas pasākumiem arī šoreiz, tāpat kā visus aizvadītos gadus kopš aizdevuma programmas pirmsākumiem, sabiedrība par Latvijas politiķu pozīcijām sarunās tiek turēta informācijas pusbadā. Vakar „Kas notiek Latvijā?” diskusijā gan, šķiet pat pretrunā ar iepriekš koalīcijā nolemto, tika nopubliskota vismaz daļa no koalīcijas pirmās vienošanās par 70-80 miljonu plāniem. 20 miljoni sociālajā budžetā no „kontingenta izmaiņām”, 24 miljoni no ģimenes valsts pabalstu sistēmas maiņas, līdzīga apjoma summa no neparedzēto izdevumu sadaļas. Pirmajā brīdī jau šķiet optimistiski – sak, jau pusi saplānojuši, turklāt it kā nevienam tieši nost neņemot. Bet. Pat nerunājot par to, ciktāl aizdevēji šos plānus var novērtēt par ilgtspējīgiem. Šādos plānos vēl krietni trūkst tas, ko nu sāk saukt par pēckrīzes attīstības politiku. Sociālā budžeta „kontingents” mainās, iespējams, arī tāpēc, ka pensionāri ātrāk aiziet aizsaulē, jo veselības aprūpe nav gana pieejama un kvalitatīva. Šis „kontingents” mainās tāpēc, ka dzimstība Latvijā ir traģiska visas Eiropas mērogā, bet politiķi turpina vilcināties piešķirt papildus materiālos stimulus. Šis „kontingents” mainās tāpēc, ka līdzšinējie bezdarbnieku pabalstu saņēmēji pārtop par nesaņēmējiem, hroniskiem trūcīgajiem, nelegāli strādājošiem vai emigrantiem.
Politiķiem, atbildot uz jautājumiem par Latvijas pozīciju, arvien nav skaidras pozīcijas ne par izmaiņām un konsolidēšanu vai nekonsolidēšanu izglītības sistēmā, valsts pārvaldē – attiecībā uz darbinieku skaitu un atalgojumu, valsts uzņēmumu un nekustamo īpašumu pārvaldīšanā, un tā tālāk. Arī rēķini par 7 miljonu ieņēmumu palielināšanu no nekustamā īpašuma nodokļa situācijā, kad vēl nav nekādas skaidrības kādas būs solītās izmaiņas kadastrālās vērtēšanas sistēmā, šķiet diezgan neloģiski. Uz šī fona „sarkano līniju” vilkšana vai nevilkšana pensiju jomā, kur gan vismaz saruna nonākusi līdz konkrētiem skaitļiem, ir vēl krietni par maz. Pat vēl nemaz nerunājot par reformām jomās, kur izdevumu mazināšana objektīvi vairs nav pieļaujama, tomēr esošo resursu izmatošanai krietni noderētu efektivitātes celšana. Un jāatgādina, ka arī šādas lietas ietilpst aizdevuma programmā. Tā vien šķiet, ka politiķi pamatā arvien vēl seko daudz kritizētās Finanšu ministrijas aritmētiskajiem konsolidācijas piedāvājumiem, jo pašiem savu piedāvājumu trūkst.

Daudzas pazīmes liecina, ka sabiedrība ir pamatīgi nogurusi no konsolidācijas, reformu un tamlīdzīgām tēmām. Daļai vēl pietiek enerģijas prasīt sev vairāk dot vai mazāk atņemt (un – pamatoti), taču trūkst neatlaidības piedalīties arī procesā par to, no kurienes un kā šo došanu un ņemšanu īstenot, un kāda šodienas lēmumiem būs ietekme aizparīt. Bet tas ir ļoti bīstami, jo bez sabiedriskā spiediena nekur un nekad no politiķiem debasmannu neviens nav sagaidījis.
Sarunas ar nevalstisko sektoru šīs aizdevēju pārskata misijas un kārtējo memoranda un nodomu vēstules aizdevējiem tapšanas laikā tiek solītas, taču ir pamats šaubīties, ko šajā tik īsajā laikā vairs daudz var izrunāt.
Pēc „Kas notiek Latvijā?” diskusijas beigām vakar atmiņā atausa viena no agrākām skatītāju telefonaptaujām aizdevuma kontekstā, kurā skatītāju vairākums izvēlējās atbildi - „Aizdevēji vismaz spiež politiķus strādāt”. Aizdevuma programmai tuvojoties beigām, līdztekus konsolidācijai un reformām galvenie jautājumi ir jau par šīm kategorijām - kādas pirmskrīzes problēmas Latvijas politikā ir vai nav novērstas, kas un kā notiks turpmāk? Kā mazināt „divu ātrumu Latviju”, kuras pirmsākumi meklējami vēl pirmskrīzes laika koruptīvās politekonomiskās elites saimniekošanā? Kā mazināt politikas dubultmorāli un kā veidot konkurētspējīgu valsti un par šo valsti lepnu un atbildīgu, stipru nāciju? Aizdevēji aizbrauks, bet jautājumi paliks. Un uz tiem jāatbild ne tikai politiķiem.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: