Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 26.05.2018.
 

Energopolitika ar un bez atoma – proaktīvi vai reaktīvi?

Enerģētika

24.03.2011. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Ja pēc šībrīža protestiem pret „Latvenergo” elektrības tarifiem un pēc avārijām Fukušimas kodolreaktoros nākotnē negribam atkal un atkal sagaidīt it kā negaidītus pavērsienus, un ja negribam skriet nopakaļus ar enerģētikas lietām saistītiem notikumiem ārpus Latvijas robežām, tad ir pēdējais laiks beidzot radīt pārskatāmu un argumentētu ilgtermiņa valsts enerģētikas politiku. Komunikācijas valodā varētu lietot arī dilemmu starp proaktīvu un reaktīvu rīcību. Tik šķietami vienkāršs, taču ļoti ietilpīgs ir pamatsecinājums pēc šīsnedēļas „Kas notiek Latvijā?” (KNL) debatēm par atomelektrostaciju aktualitāti enerģētikas politikas kontekstā.

Notikumi Japānā ir neglābjami piespieduši globālā un lokālā mērogā revidēt esošo kodolreaktoru darbību un jaunu atomelektrostaciju būvniecības plānus. Nenoliedzami, tik neilgu laiku pēc šī notikuma nevar prasīt sīki izvērstus izvērtējumus par daudzām lietām. Tomēr nevar nepiekrist vairākiem retoriskajiem jautājumiem. Vai Latvijas sabiedrībai piecus (!) gadus kopš Latvijas oficiālas iesaistīšanās Visaginas atomelektrostacijas (AES) projektā nepienāktos uzzināt, kas ir paveikts un kurp ejam, un kādi ir kritēriji turpinājumam? Vai Latvijas politiķiem un atbildīgajām amatpersonām pēc avārijām Japānā ir skaidri definēta politika un uz to balstīti konkrēti mērķi attiecībā uz kodolenerģētiku Baltijas un plašākā reģionā, gan attiecībā uz Krieviju un Baltkrieviju, gan Eiropu, vai arī tikai lokāmies līdzi starptautiskajās politekonomiskajās spēlēs valdošajiem vējiem? Vai ir modelēti pamatoti un ticami Latvijas enerģētikas nākotnes scenāriji, kuros – ar un bez atoma - ir saprotamas atbildes un kritēriji par cenām un izmaksām, par drošību un neatkarību?

Par Visaginas AES projektu vienīgā puslīdz konkrētā ziņa, kas nu ir izskanējusi ar KNL debašu starpniecību, ir „Latvenergo” šefa teiktais, ka šis projekts ir komerciāli pamatots un, ja Baltijā darbotos AES, elektrības cenas būtu zemākas nekā tie tarifi, kas pieteikti no 1.aprīļa. Tiesa gan, pagaidām šis apgalvojums ir tikai vārdi un būtu gaužām loģiski, ja sabiedrība, tāpat kā par tarifiem, arī par apgalvojumiem saistībā ar atomstaciju saņemtu plašāku pamatojumu.
Vairāki neatbildēti jautājumi ir arī par diviem Baltijas pierobežā pieteiktajiem AES projektiem – Kaļiņingradā un Ostrovecā Baltkrievijā. Ciktāl tie no starptautisko tiesību, starptautiskās politikas, vides, komerciālā un tehnoloģiskā viedokļa ir neapstrīdami vai apšaubāmi projekti? Kāda ir Latvijas pozīcija šajā jomā? Protams, šie jautājumi ir neviennozīmīgi un daudz kas notiek nepubliski. Tomēr, ja pēc Latvijas Valsts prezidenta vizītes Maskavā tikai no kuluāriem izskan, ka patiesībā Krievijas īpašs spiediens bijis veltīts tam, lai Latvija distancētos no Visaginas AES projekta un kļūtu par Kaļiņingradas AES klientu, kamēr Lietuvai ir arī publiskas pretenzijas pret abiem tās pierobežā pieteiktajiem atomstaciju projektiem, tad kļūst acīmredzami, ka te jau ir runa par ģeopolitiskām cīņām. Tostarp arī par daudz piesaukto Baltijas valstu vienotību un interesēm. Komplektā, protams, ir arī versijas par gāzes vai ogļu spēkstacijām, sašķidrinātās gāzes termināļiem, un tā tālāk. Latvijas politikās – ārpolitikā, drošības politikā un ekonomikas politikā – ir pamats vēlēties lielāku skaidrību par šīm tēmām. Un drīzāk šāda mēroga kontekstā būtu pamats izvirzīt jautājumus par Valsts prezidenta pozīciju par Visaginas AES. Jo pat atomstacija, lai cik grandiozs projekts tas būtu, ir tikai viena sastāvdaļa plašākos procesos.

Visbeidzot, nevar nepieminēt, ka visa vaina nav tikai politiķos un amatpersonās. Enerģētikas tematikas iztirzāšana publiskajā telpā nu jau ilgāku laiku raksturojas tikai ar ļoti virspusējiem uzstādījumiem saukļu līmenī – par gāzes adatām un neatkarību, par ogļu „melnumu” un resursu diversifikāciju, par latvju zaļā zelta bagātībām un atjaunojamo resursu dārdzību, un tamlīdzīgi. Un, attiecīgi, seko „skaistuma konkurss” par to, kurai versijai vairāk ticēt. Puslīdz lietišķu un racionālu kompleksu politisku, ekonomisku, ekoloģisku un tehnoloģisku izvērsumu ar alternatīviem scenārijiem pietrūkst. Valsts enerģētikas politikai šādu redzējumu vajadzētu sniegt. Šobrīd nu jau ir plaši atzīts, ka līdzšinējās, pirms vairākiem gadiem pieņemtās enerģētikas pamatnostādnes ir novecojušas un nav vairs par pilnu ņemamas, bet jauns vai grozīts politikas dokuments tiek solīts tikai rudenī. Šāds plāns arī draud kļūt par reaktīvas, nevis proaktīvas politikas izpausmi. Ņemot vērā visu iepriekš minēto starptautisko kontekstu, kā arī pašmāju politiku, kuras ietvaros, piemēram, jau tuvākajos mēnešos Saeimā tiek plānots pieņemt atjaunojamo energoresursu likumu, bet lielu investīciju projektu virzībai vajadzīgs krietns laiks, arvien atklātākai un arvien detalizētākai diskusijai par Latvijas enerģētikas politiku būtu visos līmeņos būtu jāizvērš jau tagad. Tas neizslēdz visu gala lēmumu pieņemšanu atlikt uz rudeni vai uz vēl tālāku laiku, taču tas varētu novērst to, kas jau vairākus gadus mums notiek ar reformām dažādās nozarēs – esam sarakstījuši kaudzi apšaubāmu dokumentu, uz kuru pamata jau daudz kas aplams sastrādāts, tad taisām darba grupas vai pētījumus, un viss ievelkas, jo neviens negrib uzņemties atbildību, tikmēr problēmas krājas un rodas jaunas, bet pa to laiku situācija un lēmēji jau ir mainījušies, un sākas viss no gala...



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: