767 miljonu priekšlikumi 350 miljonu konsolidācijai: kāpēc?

Pēc piektdienas rītā intervijā Latvijas Radio publiskotās informācijas par priekšlikumiem 767 miljonu latu apjomā, ko Latvijas puse, iespējams, iesniegusi starptautiskajiem aizdevējiem gaidāmajai budžeta konsolidācijai par 395, 350 vai vēl mazāku summu, šī informācija sensāciju meklējumu vai kompetences trūkuma dēļ vairākos medijos interpretēta neatbilstoši pirmavotam, neprecīzi vai pat aplami. Tāpēc šajā rakstā vēlreiz izklāstīšu būtiskākos argumentus un no tiem izrietošos jautājumus un versijas. Pirmkārt, jāatkārto, ka runa ir par informāciju par tiem priekšlikumiem, ko saskaņā ar šāgada jūlijā noslēgto un publiski pieejamo vienošanos ar aizdevējiem Latvijas pusei līdz oktobra beigām bija jāiesniedz „par kopējo summu, kas ir ievērojami lielāka nekā 2011. gadam nepieciešamā fiskālā konsolidācija”.
Piektdien publiskotajā informācijā par šiem priekšlikumiem netika apšaubīts, ka konsolidācijas summa varētu būt mazāk par 400 miljoniem latu, varbūt pat mazāk par 350 miljoniem. Jautājums ir cits - ko Latvijas politiķi un ierēdņi apskata kā iespējamos variantus šīs konsolidācijas īstenošanai, un kāpēc vēl arvien par šiem variantiem atklāti neinformē sabiedrību?

Otrkārt, šī informācija tika publiskota atstāsta formā, atsaucoties uz „tabuliņu”. Šīs tabulas nepubliskošana nav kaprīze vai liecība, ka notiek tautas nepamatota tracināšana, bet gan žurnālista darba specifika – šajā gadījumā publiskošanai nav informācijas avotu akcepta.
Piektdienas rītā finanšu ministrs Andris Vilks vēl izteica versijas, ka varētu būt runa par veciem datiem un aizdevējiem konsolidācijas plāns nemaz vēl neesot iesniegts. Taču jau pēc dažām stundām Finanšu ministrija oficiāli paziņoja, ka aizdevējiem tomēr ir iesniegts „teorētiski maksimālo konsolidācijas priekšlikumu” saraksts, kas „ietver Pasaules bankas un SVF tehniskās palīdzības misiju iesniegtos priekšlikumus, kā arī citus iespējamos risinājumus”. Šis paziņojums, šķiet, vislabāk apliecina, ka šaubām par priekšlikumu esamību nav pamata.

Treškārt, augšminētais Finanšu ministrijas paziņojums vēsta: „tā kā saraksts pārsniedz nepieciešamo apjomu, tiks realizēta tikai daļa no visiem pasākumiem”.
Te nu būtu vietā saprast, kas ietilpst vienā un otrajā daļā, un robežas starp teorētiskumu un tā iespējām īstenoties praksē. No patiešām teorētiskajiem priekšlikumu 767 miljoniem atņemsim tās it kā neaizskaramās lietas, ko pēdējo mēnešu un nedēļu laikā vai nu varas partiju un apvienību politiķi vienprātīgi, vai vismaz daļa no viņiem ir pasludinājuši par neatbalstāmām:
-    PVN pamatlikmes celšana līdz 23% - mīnus 75 miljoni;
-    PVN samazināto likmju dažādās jomās celšana līdz 21% - mīnus 59 miljoni;
-    pensiju neapliekamā minimuma mazināšana līdz 80 latiem – mīnus 85 miljoni;
-    pensiju 2.līmeņa iemaksu mazināšana zem 2% – mīnus 45 miljoni;
-    pensiju piemaksu atcelšana – mīnus 80 miljoni;
-    pensiju samazināšana pamatojoties uz deflāciju – mīnus 22 miljoni;
-    papildus 10% nodoklis pensijām virs 225 latiem – mīnus 6 miljoni;
-    slimnīcu slēgšana – mīnus 10 miljoni;
-    „māmiņu algu” samazināšana – mīnus 32 miljoni;
-    ģimenes pabalstu samazināšana – mīnus 30 miljoni.
Saskaitīsim – jau tiktāl atlikums ir vairs tikai 323 miljoni, tātad, iespējams, mazāk par konsolidācijai nepieciešamo summu.
Bet priekšlikumos ir vēl virkne citu līdz šim par „tabu” pasludinātu vai vismaz apšaubītu sfēru un variantu:
-    iespējamie samazinājumi veselības un kultūras sfērās – vairāk kā 12 miljoni;
-    samazinājumi valsts un pašvaldību ceļu uzturēšanai un atjaunošanai – gandrīz 22 miljoni;
-    dotācijas pasažieru pārvadājumiem – ap 15 miljoniem;
-    versijas par nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu līdz 1% vai pat 1,5 %, ja ievieš neapliekamo minimumu – ap 50 miljoniem.
Ja šīs pozīcijas kaut daļēji neīsteno, tad iespējamie priekšlikumi konsolidācijai atliek vien krietni zem 300 miljoniem latu. Un tas ir vēl nepieminot vairākas mazākas, taču ne mazāk strīdīgākas summas. Kaut vai, piemēram, divi miljoni, pārtraucot valsts dotācijas, tātad – likvidējot valsts budžeta vietas sociālo zinātņu studijām.

Ceturtkārt, divi secinājumi pēc šīs aritmētikas. Viens – vai nu budžeta konsolidācijai ir jāatrod vēl kādi jauni risinājumi, vai arī ir jādara to, ko politiķi solīja nedarīt. Otrs – nav saprotams, kāpēc priekšlikumos ar tik lielu kopējo summu ir sarakstītas visas it kā jau noraidītās lietas.
Šonedēļ sākas kārtējais sarunu raunds ar aizdevēju misijas pārstāvjiem, un neizbēgams ir jautājums – kāpēc gan Latvijas sabiedrībai nebūtu oficiāli jāuzzina par tiem priekšlikumiem, ko valsts pārstāvji piedāvā aizdevējiem?
Patiesā atbilde, iespējams, ir tas, ka tā arī arvien vēl nav radīti puslīdz pieņemami priekšlikumi par 350 miljoniem, kas atbilstu pirms vēlēšanām solītajam, un šobrīd sanāk, ka, piemēram, ja neaiztiek pensijas, tad tomēr ir jāķeras klāt vai nu pie pabalstiem, vai pie pievienotās vērtības nodokļa. Vēl viena atbilde varētu būt tas, ka augšminētos priekšlikumus bija jāsagatavo nevis vienkārši summās, bet gan – „balstoties uz strukturālām reformām galvenajos sektoros”, un ir pamats bažām, vai ir pilnvērtīgi reformu plāni, analīzes un prognozes.
Jebkurā gadījumā, laika vilkšana, kad kalendārā ir jau novembris, ir strausu politika, un ar katru dienu paliek arvien mazāk laika, lai izvērtētu jēdzīgus alternatīvus priekšlikumus. Ir vērts atcerēties ne tik seno pieredzi – tieši laika novilkšana līdz pēdējam brīdim 2009.gada jūnijā piespieda īstenot neizsvērtu izdevumu griešanu un nodokļu palielināšanu. Jā, šoreiz valsts finanšu situācija nav tik traģiska kā toreiz, tomēr tas neglābj. Turklāt, neaizmirsīsim - šoreiz konsolidācijas apjoms draud būt vēl lielāks nekā 2009.gadā.