Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.05.2019.
 

Auto konfiskācija – kā pirmās vai pēdējās zāles

Satiksme

25.08.2005. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Vakar diskusijas “Kas notiek Latvijā?” uzstādījums bija konfrontēt dažādos viedokļus par Saeimā izskatāmo projektu par auto konfiskāciju gadījumus, kad ar to brauc bez tiesībām, kā arī salīdzināt, kas uz šī projekta fona notiek pārējā satiksmes drošības saimniecībā. Konfrontācija un argumentu līmenis, bija gana uzskatāms.Tāpat kā tas, cik šī projekta “zobena” ēnā, tēlaini runājot, neuzasināti ir citi “ieroči” satiksmes kārtības veidošanai.

Ideju par auto konfiskāciju kā administratīvo sodu Latvijā dažādos līmeņos piesauc jau vairāk nekā gadu. Viedokļi par šādas rīcības tiesisko samērīgumu allaž bijuši pretrunīgi, pat Valsts prezidente kādā intervijā pērnruden atzina, ka šāda projekta īstenošanā varētu būt juridiskas problēmas, kas liek nojaust, ka atbilstošu likuma grozījumu izsludināšana nav garantēta. Taču Latvijas Pirmās partijas gana agresīvajā stilā šis projekts nonācis līdz parlamentam un tagad, faktiski, jautājuma būtība ir – ciktal tas tiek apspriests sabiedriskā un politiskā, ciktāl - tiesiskā aspektā, ciktāl ar propagandiskiem, cik – ar analītiskiem argumentiem.

Neapšaubāmi, statistika par to, cik daudzi no braucējiem dzērumā ir tie, kuri brauc bez tiesībām, ir simptoms, kas liek īpaši vērsties pret šo kategoriju. Tomēr attiecībā uz to, ar kādiem braucamrīkiem brauc šie pārkāpēji, trūkst skaidras analīzes, un, līdz ar to, nevar izdarīt secinājumus par šo braucamrīku pieejamības problēmu. Arī vakar diskusijā piesauktie piemēri par lauku tanti tomēr ir tikai atsevišķi gadījumi, bet statistiskas kategorijas tā arī netika nosauktas, un tādas nav arī nekur publicētas. Ja sods ietver arī autoīpašnieka bezatbildību, viss ir loģiski. Bet, ja, piemēram, kādā gadījumā pēc nejaušas auto nokļūšanas brezatbildīga jaunieša rokās, ar valsts sankciju kādai ģimenei vēl tiks atņemts vienīgais braucamrīks, tas var arī nebūt samērīgi ar šīs ģimenes labklājību, par ko tik kaismīgi runā daži politiķi.

Vakar diskusijā LTV studijā klātesošie skeptiķi neizvērsa argumentus līdz īpašuma tiesību fundamentālākajiem principiem, par ko jau pēc raidījuma saņēmu juristu komentārus, un, cerams, tie tiks plašāk un precīzak formulēti, un izteikti arī citur medijos. Līdzas šādai tiesiskai analīzei vēl viena analīze, kas būtu akūti nepieciešama, ja gribam, lai Latvijā likumdošanas darbs kļūst kvalitatīvāks, nevis populistiskāks, un vēl ar sekojošiem tiesu darbiem, ir iespējami plašs pārskats par citu valstu analogiem. Vai tiešam visur šada sankcija iekļauta administratīvo pārkāpumu likumos, vai tiešām konfiskācija notiek pie analogiem pārkāpumiem, vai nav plašāki kritēriji šāda lēmuma pieņemšanai tiesā, un tā tālāk. Jo, iespējams, te iespējams vidsuceļš starp totālu auto konfiskāciju visos gadījumos un totāliem cietumsodiem, kas, protams, arī nav parliecinošs risinājums. Un tad auto konfiskācija var kļūt nevis par pirmajām “zālēm”, kas var skart arī kādu trešo “veselo”, bet gan par visstiprāko ārstniecības līdzekli atbilstošos, individuāli vērtējamos gadījumos.

Auto konfiskācijas projekts nedrīkstētu nodarīt vēl vienu “blakusefektu” – mazināt un bremzēt valsts attiecīgo struktūru rīcību, rūpējoties par to autobraucēju un autoīpašnieku vairākumu, kuri nekad nav saskārušies un arī nesaskarsies ar augšminētajiem beztiesību braucējiem, bet ik dienas saņem ceļu policijas, ceļu apsaimniekotāju un citu dienestu “servisu” satiksmes drošības jomā. Šobrīd galvenais, ko daudzina gan CSDD, gan ceļu policijas vadība – ka pēc soda punktu ieviešanas mazinājies avāriju un bojāgājušo skaits. Labā statistika priecē, bet tā ir slikta, ja ļauj būt pašapmierinātiem. Vakar diskusijā pieminētie piemēri par brīdinājuma zīmju izvietojumu, novecojušām “melno punktu” kartēm un tamlīdzīgu ceļu aprīkojuma problemātiku uzskatāmi liecina, ka šī sadaļa tālu no vēlamā. Lai gan konsekventam darbam būtu nepieciešams salīdzinoši neliels procents no daudzmiljonu ceļu būves programas resursiem. Arī publisko informatīvo kampaņu resursi vēl nav izsmelti, it īpaši jau, ja ceļu drošības tematikas reklāmām tiktu tērēti arī līdzekļi, ko satiksmes resors tērē, slavinot ceļu remontus. Savukārt, ja šībrīža ceļu policijas šefs saka, ka viņa saimniecībā pamatā viss turpinās priekšgājēja laikos, bet nav piemēru vai pamatprincipu, kas konceptuāli mainās, arī tas rada bažas.

Protams, attiecībā uz policistiem nez vai var precīzāk pateikt, kā to vakar izdarīja Mārtiņš Oliņš - kā maksā, tā strādā. Bet tas jau ir atkal cits stāsts, par pēdejās nedēļās tik daudz minēto bardaku iekšlietu sistēmā un atalgojuma sistēmas trūkumu valsts pārvaldē.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Satiksme  

     Kas notiek ar satiksmes drošību un sodiem par dzeršanu?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: