Vakar "Kas notiek Latvijā?" deva šai apspriešanai dažus atskaites punktus, kā arī apliecināja pārliecinošu sabiedriskā noskaņojuma tendenci – gājienu neatļaut.

Visnotaļ paradoksāli, ka LPP šogad ir krietni atkāpusies no savām pērngada kategoriski noliedzošajām pozīcijām, zaudējot arī vienprātību ar baznīcā dominējošo nostāju. Tas rada iespēju citiem politiķiem, kuri bijuši vēl nekonsekventāki, izvērst līkločus pa plato kompromisu ceļu.

Tomēr šobrīd izskatās, ka pamatojumos dominē galvenokārt morāla rakstura uzskati, atsaucoties uz vairākuma vēlmēm un maskējot emocionālu fobiju pret šo pasākumu. Bet arvien vēl šīs pretenzijas nav ietvertas nopietnā tiesiskā argumentācijā, kas ļautu praidu ierobežot.

Taču tieši likumos noteiktie tiesiskie argumenti demokrātiskajā un tiesiskajā Latvijā var būt pamats šādiem lēmumiem. Protams, var iesaistīt juristus, bet galu galā politiķiem pašiem, formāli - Rīgas domes komisijas izskatā, bet faktiski – koalīcijas vārdā, būs jālemj. Un šobrīd ir pamats prognozēt, ka skaļie vārdi par vairākuma viedokļa, ģimeņu un bērnu, un sazin vēl kādu interešu aizsardzību izrādīsies fikcija vai imitācija, kas neizturēs kritiku tiesā, ja tāda būs.

Praida organizētāji šogad uzņēmuši jau stingrāku kursu – uzstājas vairākas organizācijas, tiek definētas prasības par partnerattiecību statusa noteikšanu, tiek plānoti arī citi pasākumu līdzās praidam un tiek runāts par izglītošanu. Cik var noprast – izglītošanu no minoritāšu uzskatu viedokļa. Līdzas iepriekš minātajām fobijas iezīmēm, šeit, savukārt, varētu lietot arī mānijas vārdu. Lai gan ir acīmredzami argumenti, ka spītīgā nepiekāpšanās no pasākuma rīkošanas pilsētas centrā, varētu veicināt to pašu neiecietību, par kuru gajiena organizētāji it kā iestājas.

Ar izglītošanu arī ir savdabīgi. Kamēr valstī izglītības politikā par vienu no prioritātem pēdējos gados kļuvusi kristīgā mācība pamatskolās, baznīcas nostāja ir tāda, kāda tā ir, bet mūžīgie strīdi par homoseksuālisma dažādiem aspektiem turpinās, var plaši fantazēt, kāds kuram varētu būt izglītošanas saturs.

Drīzāk pat te nav runa tikai par izglītošanu saistībā ar viendzimuma attiecībām. Te ir runa arī par uzskatu brīvību un tās izpaušanas formām, un ne tikai gājienā. Tai skaitā tajā dialogā, uz ko it kā teorētiski aicina integrācijas ministre, bet kurš praktiski vairāk velk uz kašķi. Mēs jau labu brīdi, īpaši par vēstures un etniskajiem tematiem, Latvijā varam vērot, cik ļoti uzskati atšķiras, kā tos spēj un kā ļauj izpaust – dažādos datumos un notikumos. Konsekvences par šo uzskatu izpausmes formām un to robežām varētu līdzēt konkretizēt principus arī attiecībā uz praida formu. Kas, protams, nemazina jautājumus par saturu un tā interpretāciju demokrātiskā valstī lietojamos argumentos.