Mazāki izdevumi + lielāka uzticēšanās = nodokļu necelšana?
Šīsnedēļas „Kas notiek Latvijā?” vadmotīvs bija veicināt vispusīgākas un gan plašākas, gan arī dziļākas diskusijas un analīzes saistībā ar Finanšu ministrijas izstrādāto nodokļu sistēmas pamatnostādņu projektu un iespējamiem nodokļu politikas scenārijiem. Izskanējušās interpretācijas ne tikai vairo versijas attiecībā uz nodokļiem, bet arī liek paskatīties valsts budžeta tapšanu un ekonomikas nākotni no cita skatupunkta.
Pamatu pamats visām versijām ir un paliek nodokļu pamatnostādņu mērķi – tie ietver gan valsts budžeta konsolidēšanu, gan ekonomikas konkurētspējas un biznesa vides uzlabošanu. Un tajā ir iekodēta pretruna – nodokļu celšana, kas šobrīd jau tiek plānota budžeta dēļ, pēc visiem aizvadītā gada notikumiem ir nežēlīgs risks ekonomikas neatveseļošanai.
Šī pretruna norauj visus šķīstības plīvurus politiķu un ierēdņu kopīgajiem plāniem novilcināt 2011.gada valsts budžeta projekta sagatavošanu līdz rudenim. Jo nav loģikas – vēl pirms ir izvērtēts, vai nebūtu racionālāk visu budžeta deficīta mazināšanu īstenot uz izdevumu mazināšanas rēķina, jau plānot nodokļu celšanu.
Tiesa gan, maldīgi būtu arī dzīvot ilūzijās par to, ka budžeta izdevumu mazināšana varētu būt bezgalīgu bezpersonisku treknumu apcirpšana, nevis skarbas ciešanas, atlaišanas ieskaitot, daudzās nozarēs strādājošajiem.
Tomēr tikai izdevumu totāla izrevidēšana, un arī maksimāla publiskošana varētu ielikt pamatu, sabiedrības zaudētās uzticēšanās atjaunošanai, kuras ietvaros būtu iespējams apspriest nepieciešamību palielināt nodokļus.
Vērtējot starptautiskā salīdzinājumā, kas nodokļu sistēmas pamatnostādnēs ir pielietots diezgan selektīvi, gan neapliekamais minimums, gan nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā ir nesamerīgi zems un būtu loģiski to celt. Tomēr nebūt šādā salīdzinājumā nav pamata kombinēt neapliekamo minimumu ar PVN samazināto likmju celšanu, kaut vai tāpēc, ka tas varbūt kompensēs ieņēmumu un izdevumu balansu mazāk turīgajiem, taču noteikti būs nesamērīgs trieciens, piemēram, energoietilpīgām biznesa nozarēm.
Līdzīgi par nekustamā īpašuma nodokli – kamēr Latvijā turpinās nesaprotamu kadastrālo vērtību rēķināšana, kuru atpalicība no tirgus vērtībām dažādos gadījumos atšķiras bezgala dažādi, par likmēm runāt ir neadekvāti. Tas gan nebūt neizslēdz tā dēvēto luksusa mājokļu aplikšanu ar daudz augstāku nodokli, tomēr tā ir ilūzija, ka, teiksim, no pārdesmit tūkstošiem mājokļu kaut vairākkārtīgi augstāki nodokļi dos desmitiem miljonu lielu budžeta papildinājumu. Savukārt visaptveroša būtiska NĪN celšana gan biznesam, gan tik trauslajam vidusslānim jau ir tiešs nodokļu sloga palielinājums, pret ko to paredzošo nostādņu autori it kā iebilst. Nekādas atlaides vai trūcīgo aizsardzība to nekompensēs.
Diemžēl visos augšminētajos un vēl vairāk nepieminētajos aspektos, piemēram, saistībā ar nodokļu atvieglojumiem, finanšu resora piedāvājumā, vismaz pagaidām, izpaliek uzskatāma nodokļu ietekmes modelēšana uz dažādiem slāņiem un sektoriem, un dziļāki salīdzinājumi ar ārvalstīm, aprobežojoties ar nodokļu likmju salīdzinājumu, turklāt nereti izmantojot pāris gadus vecus datus. Pēdējā gadā Latvijā pieņemto nodokļu grozījumu analīze vispār izpaliek. Turklāt jau tuvākajās dienās būtu jāķeras arī pie jaunāko lēmumu izpildes atspoguļojuma februāra valsts ieņēmumu statistikā, kur liels drauds ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu plāna neizpilde.
Šajā kontekstā visvājākais punkts nodokļu sistēmas vērtēšanā ir ēnu ekonomikas un tās apkarošanas virziens. „Peldēšana” starp versijām par ēnu ekonomikas apjomiem no padsmit līdz 40 procentiem vien jau liecina par problēmām, un nekādas sīkākas analīzes par šī sektora struktūru pa nozarēm nav, bet risinājuma uzskaitījumu vietā ir plāns veidot darba grupu. Lai gan nodokļu maksātāju zaudētās uzticības atjaunošanai pienāktos runāt par mežonīgā kapitālisma netaisnības seku novēršanu.
Atgriežoties pie ekonomikas atveseļošanas, motīvs, kam pienāktos izskanēt ne tikai diskusijās, kā tas notika vakar, bet arī tapt ietvertam projektos politikas likumdošanas formā, ir oriģinālāka jeb netradicionālāka un ambiciozāka pieeja - lai Latviju padarītu īpaši pievilcīgu vismaz reģiona konkurētspējas kontekstā.
Taču šādi novēlējumi un nodokļu sistēmas nākotnes apspriešanas nepieciešamība nemazina to mājasdarbu, kas minēts iepriekš – valsts budžeta revīzija plus faktiski politekonomiski un sabiedriski risinājumi, lai atjaunotu zaudēto uzticību nodokļu maksāšanas jēgai. Tikai tad rezultāts var būt nodokļu necelšana. Un šis mājasdarbs būtu jāizdara krietni pirms vēlēšanām, lai tas būtu neapejams atskaites punkts deputātu kandidātiem.
Vēlēšanu kontekstā ir arī skaidrs, ka šo mājasdarbu vismazāk steigsies darīt politiķi, līdz ar to divkārt pamatīgāk tas jādara visiem nodokļus necelt un ekonomēt aicinātājiem – gan visdažādākajām sabiedriskajām organizācijām, gan Latvijas Bankai un Valsts Kontrolei, gan visvisādiem ekspertiem. Un par partneriem, ne ienaidniekiem šajā procesā jācenšas padarīt augstākās amatpersonas ierēdniecībā. Ja šis mājasdarbs nebūs izdarīts, nodokļu celšanā, protams, varēsim vainot politiķus, taču tas vairs neko nemainīs, un vainīgie, patiesībā, būs arī visi nepolitiķi.