Kas notiek Latvijā ar cenām un ienākumiem?
Lai cik daudzi runasvīri un runassievas savulaik skaļi aģitēja par iestāšanos Eiropas Savienībā, tagad, kad realitāte daudz tuvāka, arvien lielāka daļa atzīst, ka valstiskā informācija par ekonomikas tēmām tolaik bijusi tendencioza un pārmēru optimistiska. Ir labi, ka vismaz šāda līmeņa atklātības un kritikas ir vairāk, taču būtu slikti, ja tas atkal attālinātu nometnes starp optimistiem un pesimistiem. Īpaši, ja tas nevairo jaunas un reālistiskas prognozes un plānus.
Statistika un ekonomiskie spriedumi rāda ļoti pretrunīgu ainu – cenu pieaugums pirmajos šāgada mēnešos, lai arī lielākais pēdejo gadu laikā, nepārsniedz statistiski rēķināto ienākumu pieaugumu. Tikmēr biznesā jau skan bažas par pirktspējas mazināšanos un pat tiek apliecināts, ka tā ir jūtama. Statistiskās prognozes noraida ievērojamu cenu pieaugumu pēc iestāšanās ES, tikmēr atsevišķās nozarēs tiek nosaukts paredzamais pieaugums gan tūlīt, gan par trešdaļu un pat 50% pāris gadu laikā.
Kopš pirmsreferenduma laikā diezgan lielā steigā radītajiem ekonomiskajiem scenārijiem par Latvijas ekonomiku un iedzīvotāju dzīves līmeni, trūkst gan plašāku, gan pat atsevišķu nozaru analīžu par iespējamiem riskiem, pozitīvo un negatīvo. Protams, šāda analīze varētu vairot valsts pārvaldes darāmos darbus, tomēr, līdzās nepieņemto likumu vai Ministru kabineta noteikumu garajiem sarakstiem, šādai analīzei būtu jābūt vai ik mēnesi. Piemēram, analizējot cenu vai prognožu tendences citās topošajās ES dalībvalstīs vai to, cik liela un kāda ir Latvijas biznesa daļa, kam ir turpmāk paredzama darbība tirdzniecībā ar trešās pasaules valstīm – sakot ar NVS un beidzot ar vistālākiem Āzijas nostūriem. Un, protams, meklējot atklātas atbildes uz visiem interesejošo jautājumu par to, vai un kāpēc ienākumu līmenis var kompensēt cenu pieaugumu. Tikai tā var vairot savstarpējo informētību, kas pašlaik ir saskaldīta starp dažādiem resoriem, atražo vispārīgas frāzes vai normatīvo dokumentu birokrātisko tekstu džungļus, un, iespējams, rada lielākas bažas nekā tām būtu pamats. Turklāt, pašreizējā situācijā vēl arvien kā varnešu galvenais atskaites kriterijs skan – vai Eiropa pret mums nenoteiks sankcijas, nevis – vai mūsu iedzīvotāji, uzņēmēji un speciālisti tos vai citus lēmumus atbalsta, izprot un uzskata par argumentētiem.
Te jāmin arī nu jau daudzkārt uzmanīgi, bet tomēr konsekventi piesaukto nacionālo interešu aizsardzību – gan atklātā, gan slēptā formā. Ievērojot vienotās ES normas, tomēr meklējot savu inidividuālo risinājumu savam individuālajam labumam – sākot no jau esošas “zaļās karotītes” pārtikai, līdz jebkādiem jauniem risinājumiem.
Pateicoties vairākiem gan prognozējamiem, gan neparedzamiem faktoriem, Latvija šāgada pirmo pusi sev sasrūpējusi ekstremāli grūtu – vienlaikus ir gan valdības maiņa, gan visstraujākā energoresursu cenu maiņa, gan sen nepieredzēta ātruma normatīvo aktu maiņas sakarā ar dalību ES. Ja šim maiņu apjomam un tempam nesekos arī jauna kvalitāte ne vien pašas informācijas, bet tās publiskas aspriešanas un analīzes apjomos un tempos, nez vai daudzinātā Latvijas konkurētspēja Eiropā tiks sasniegta un nabadzīgākās ES valsts statuss likvidēts. Un mediji tikai kā starpnieks starp optimistiem un pesimistiem tur neko daudz nevarēs saglābt.