Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 14.11.2019.
 

Koncertzāle. Žults, negausība un pašcenzūra

Kultūra

25.01.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 3
Manuprāt Rīgas koncertzāles būvniecības projekts viennozīmīgi ir īpašs un principiāls jautājums Latvijas vēsturē. Visplašākajā nozīmē – ne tikai kā vienkārši diskutabls liels projekts, bet arī kā pārbaudījums tam, kā notiek valstiska mēroga jautājumu apspriešana un argumentēšana. Gan racionāli, gan idejiski. Pēc vakarvakara "Kas notiek Latvijā?" diskusijas par šo projektu vakar, radušies daži secinājumi, no kuriem vairāki atslēgas vārdi likti šī raksta virsrakstā.

Kārtējo reizi esam situācijā, kad tiek pieņemts "politiskais lēmums". Principā jau šajā jēdzienā nav nekā slikta, taču tas degradējas, ja lēmumi tiek pieņemti politikas rēķinu kārtošanai, nevis valsts politikas veidošanai, un, ar pilnvērtīgiem, nevis populistiskiem argumentiem. Šajā gadījumā bez grēka nav abas puses, kuras galvenokārt personificē Tautas partija un "Jaunais laiks".

Tautas partija ar kultūras ministri priekšgalā cenšas "pārdot" publikai kā viennozīmīgi lielisku tādu projektu, kam trūkst daudzi ekonomiski argumenti. Turklāt, pat ja šie argumenti būtu, vēl arī būtu adekvāti spriest par šī projekta realizāciju kontekstā ar valsts gan ekonomisko, gan kultūras politiku visplašākajā nozīmē. Tomēr tas nenotiek un tā vietā redzam diezgan negausīgus nodomus panākt savu, faktiski piespiežot oponentus piekāpties, vēl pagūstot žultaini tos aplamāt par tumsoņām, uz grābekļa kāpējiem un tamlīdzīgi. Piespiešanas, nevis argumentēšanas scenārijs faktiski redzams gan plānā par īpašo likumprojektu Saeimā, gan tiesiskās interpretācijas versijā, ar ko vakar nāca klajā "oranžo" vadītā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.

"Jaunais laiks", savukārt, slimo ar diezgan kreisu ideoloģiju, piesaucot neatrisinātos sociālos un saimniecisko jautājumus kā pirmo argumentu, kāpēc netiek atbalstīts koncertzāles projekts. Neapšaubāmi, bagātā un nabadzīgā Rīgas daļas arvien vairāk noslāņojas, un šis projekts šo procesu visticamāk tikai padziļinās. Tomēr, vienlaikus, virkne ekonomiski aspektu, kas trūkst projekta atbalstītājiem, netiek minēti arī "jaunlaicēnu" nostājā. Vēl arvien nav pārliecinoši skaidrs, par ko kopumā un par ko primāri tiek piedāvāts spriest, aicinot oponentus uz turpmākām diskusijām.

Liela daļa publikas uz visa šī virspusējības fona slīgst žultainos stereotipos par to, vai vieni ir zagļi, vai arī otri – idioti. Tikmēr daudzi kultūras sfēras ļaudis, bažījoties, ka atkal neiznāk vispār čiks, šķiet, iedarbina pašcenzūru par daudzām savām šaubām, tādējādi vēl jo vairāk bremzējot pilnvērtīgu izvērtējumu un argumentētākas diskusijas.

Raksturošu dažus, manuprāt būtiskus aspektus, kuri nav līdz galam definēti un tiek vērtēti maz vai nemaz.

Vai vispār vajag būvēt? Jautājums būtu apskatāms no makroekonomiskā aspekta saistībā ar bažām par inflācijas palielināšanu līdz ar katru jaunu papildus valsts pasūtījumu – droši vien, visu trīs "Jauno Trīs brāļu" projektu mērogā. Šis aspekts, kombinācijā arī ar citiem jautājumiem, liek izvirzīt vēl vienu jautājumu – vai nevajag atlikt? Tāpat arī šie jautājumi būtu vērtējami kontekstā ar kopējo kultūras jomas resursu īpatsvaru visā valsts saimniecībā, un konkrēto būvju īpatsvaru kultūras nozarē. Vai nevajag meklēt citu būvniecības vietu? Vērtējams saistībā ar to, ciktāl un cik pamatoti līdz šim akceptēts AB dambja projekts. Šim jautājumam ir gan tiesisks, pēctecības un paļāvības aspekts, gan ekonomisks aspekts, kas liek vērtēt, cik varētu izmaksāt atteikšanās no tā, ja pieņem, ka alternatīvu meklējumiem ir tieši ekonomisks pamatojums. Alternatīvu jautājums vērtējams, protams, arī no arhitektūras un pilsētplānošanas viedokļa. Ja ir alternatīvas. Pāris versijas ir publiski nosauktas, taču pamatīgumam prasītos daudz skaidrākas pozīcijas – vai tās tiek piedāvātas nopietnai sarunai vai tikai garāmejot. Tiesa gan, te būtu jāspriež arī tas, cik liels ir mūsu mazohisms, ja pēc visām starptautiskajām vērtēšanām tomēr neatzīstam pašmāju arhitektu radīto versiju par realizēšanas vērtu, ņemot vērā, ka kopš pirmsākumiem bija skaidrs, ka būve uz dambja būs dārgāka nekā vieglāk pieejamā vietā kur citur.

Vai tas nav par dārgu? Jautājums ar diviem iespējamiem zemtekstiem: nevaram atļauties vai arī – tur zog. Tas liek atgriezties pie kāda no iepriekšējiem jautājumiem, izvērtējot arī pretargumentus par iespējamo ekonomisko efektu jeb atdevi. Tas liek arī atklāti iniciēt alternatīvus lietpratēju vērtējumus par izmaksu pamatotību, ņemot vērā būtisko projekta sadārdzināšanos divu gadu laikā, kopš tā sākotnējās versijas tapšanas. Tai pat laikā šie jautājumi ir arī saistībā ar žulti un negausību. Jo var uzņemt kursu, ka zog jebkurā būvē, un to var apkarot nebūvējot. Bet var arī definēt argumentus, kā nepieļaut vai vismaz ļoti ierobežot zagšanu – gan projektu izstrādes, gan būvniecības procesa organizēšanā. Un šis projekts ir gana uzskatāms, lai šādu versiju radītu.

Kā koncertzāle tiks izmantota un apsaimniekota turpmāk?

Iespējams, viens no būtiskākajiem un plašākajiem, iepriekšējos ietverošajiem jautājumiem, kas ir gan biznesa plāna jautājums, gan kultūras politikas jautājums. Neskaidrības un scenāriju varianti izskanēja arī vakar TV diskusijā, atklājot, ka nav skaidra pat apsaimniekošanas shēma, ko varētu realizēt gan valsts, gan privāti pārvaldnieki. Līdz ar to vēl jo vairāk nav skaidra šī koncertzāles nebūt ne mazā kompleksa, tā pastāvīgo iemītnieku un viesu rentabilitāte. Tas liek domāt par to, kas un pēc kādiem principiem, tiešā nozīmē, pasūtīs mūziku, kas skan šajā zālē, kas par kādu cenu to darīs, un cik kam tas maksās. Pie pašreizējās projekta attīstības un kompleksa funkcionālās izmantošanas detalizācijas noteikti plānus par šiem jautājumiem var definēt konkrētāk. Jautājumi par šo tēmu praktiski neizskan arī no pašu mūziķu un tiem tuvu stāvošajām aprindām, kas izskatās pēc iepriekš minētās cenzūras. Lai gan par to neizvairīties runāt šāda mēroga projekta gadījumā pienāktos arī māksliniekiem.

Un visbeidzot - daži vārdi par "Delfu" komentāriem. Sen nebija šis paranoidālais žanrs attīstījies, bet vakar komentāros pie rakstiem par koncertzāles tēmu daži bija aizrāvušies ar Dombura angažētības meklēšanu saistībā ar Ingunas Rībenas nepiedalīšanos raidījumā un it kā nevienlīdzīgu vai vienpusīgu dalībnieku sastāvu. Ja kāds grib zināt patiesību, tad, pirmkārt, mana nostāja bija skaidra un vienkārša – no katras partijas nāk viens pārstāvis, un no JL kā pārstāvis tika deleģēts Rīgas mērs.

Otrkārt, dalībnieku sastāvs atspoguļoja to cilvēku spektru, kuri ir saistīti ar projektu vai ir lietpratēji par saistītajām tēmām. Ņemot vērā līdzšinējo ļoti ierobežoto argumentētu publisko debatētāju skaitu par augšminētajiem jautājumiem, raidījuma dalībnieku sastāvs, tāpat kā daudzās citās reizēs, tika veidots pēc dažādu kompetenču pārstāvniecības principa, pat nemēģinot sapulcināt aritmētiski līdzvērtīgu oponentu skaitu, jo tas ir neadekvāti primitīvs dalījums.

Ja kādam ir nevis žults, bet kādi konkrēti fakti, kas liecina, ka Domburs ar šo melo un ir angažēts – laipni lūdzu, atbildēšu, raidījuma e-pasts vēl arvien ir kasnotiek@ltv.lv . Bet tas attiecas tikai uz tiem, kas ir gatavi komunicēt ar savu īsto vārdu, nevis anonīmi gānīties. Pretējā gadījumā lūdzu netērēt arī citu cilvēku laiku un uzmanību patērējošo interneta telpu, un lūdzu izmantot lielisko iespēju paklusēt.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: